Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Izbraucam agri. Tētim ir bordo krāsas Peugeot 404, nesen pirkts. Es uzrāpjos pie aizmugurējā loga un atlaižos gar to. Braucu bez raizēm. Man patīk atspiesties pret aizmugurējo stiklu, jo tā ir ērti gulēt. Par došanos nedēļas nogalē uz laukiem es vienmēr priecājos, centra dzīvoklī visu nedēļu to vien daru, kā spārdu tenisa bumbiņu gaisa un gaismas akā — patio, kas atrodas virs garāžas, starp četrām nodalošām, augstām un no atkritumu dedzināšanas kvēpiem netīrām sienām. Ja paskatos augšup, liekas, šajā patio esmu gluži kā skurstenī; ja iekliedzos, kliedziens augšup paceļas tikai mazliet, tā arī nenonākdams debesu kvadrātā. Ceļojums uz laukiem mani izrauj no šīs akas.
Ielās mašīnu ir maz, varbūt tāpēc, ka sestdiena, varbūt tāpēc, ka automašīnu Buenosairesā vispār vēl nav tik daudz. Līdzi man ir Matchbox mašīnīte mušu ķeršanas flakonā un krāsainie krītiņi, kurus es salieku pēc lieluma un kurus nedrīkst aizmirst saulē, jo tie kūst. Bīstama mana gulēšana braukšanas laikā pie aizmugurējā loga nevienam neliekas. Sargājošais kakts, kas veidojas pie aizmugurējā stikla, blakus Proveeduría Deportiva1 uzlīmei, man ļoti patīk. Ceļā es apskatu automašīnu priekšpuses, tās atgādina sejas: lukturi ir acis, buferi — ūsas, restītes — zobi un mute. Dažām automašīnām sejas ir lādzīgas, citām — ļaunas. Brālis un māsa labprāt atbalsta manu ceļošanu pašā automašīnas aizmugurē, tā viņiem paliek vairāk vietas. Sēdvietā es braucu vienīgi tad, kad ir pārāk karsts vai kad vēlāk paaudzies vairs neietilpstu pie aizmugurējā loga. Izbraucam uz garas avēnijas. Nezinu, vai tas ir luksoforu dēļ, bet mēs pārvietojamies ļoti lēni; jāņem vērā, ka, laikam ritot, Peugeot ir galīgi sagrabējis, izpūtējam vairs nav klusinātāja, un, lai sarunātos, skaļi jākliedz; vienas no aizmugurējām durvīm ir sasistas, un mamma tās piesējusi ar aukliņu no Migela pūķa.
Ceļojums ir ļoti garš. It sevišķi, ja luksofori nav sinhronizēti. Mēs cīkstāmies par vietu pie loga, neviens no mums trijiem nevēlas sēdēt vidū. Heneralpasas avēnijā maināmies vietām un, uzmaukuši Vikijas peldbrilles, lai vējā neizsprāgtu asaras, bāžam galvu laukā pa logu. Tētis un mamma neko nesaka. Vienīgi, kad braucam garām policistiem, gan jāsēž taisni un klusu. Kad mums jau ir Renault 12, Migelam pa logu izlido vai puse maisiņa ar cīkstoņu figūrām, viņš brēc kā aizkauts, un tētis apstājas ceļmalā, lai tās uzlasītu. Piepeši pamanu, ka mums tuvojas divi karavīri, mērķēdami uz mums ar automātiskajiem ieročiem un skandinādami, ka atrodamies militārajā zonā. Viņi iztaujā tēti, baksta ar ieročiem, pārbauda dokumentus un pēc tam pavēl turpināt ceļu, mums paliekot bez tur izkaisītajām figūriņām, arī tām, ko parakstījis Martins Karadahjans.2
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.