Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Daudzas detaļas ir dzīvi palikušas atmiņā, par tām var teikt, ka tās ir autobiogrāfiskas. Autobiogrāfiskākas par tām, kas vienkārši uzpeldējušas apziņā. Par to, no kurienes tās uzpeld, Bankovskis nemēdz lauzīt galvu.
Pauls Bankovskis. Skola. Rīga: Valters un Rapa, 2006.
Tajā vecumā mani interesēja vienīgi mašīnas un to markas. Zināju, ka pirmajam žigulim pakaļējās lampas izskatās pēc lēzena jumta — tāds varētu būt platam un garam siena šķūnim. Luktura vienā pusē dzeltens plastmasas jumtiņš, otrā sarkans, tos pa vidu atdala niķelēta lentīte. Zināju, ka trešajam žigulim pakaļējais lukturis ir plakans ar noapaļotām kantēm, bet otrajam — pikapam — garena vertikāle, mazliet līdzīga moskviča uguņu horizontālei. Tās augšmalā ir dzeltens pagrieziena rādītājs kā smails baznīcas tornītis. Zināju, ka volgai pakaļējā lampa izskatās pēc detaļas no Strēlnieku (tagad — Okupācijas) muzeja fasādes apšuvuma, zapiņam ir divi skumīgi rimbulīši, bet vecās volgas lampa kā tukla zivs. Es tos pazinu pēc pakaļējiem lukturiem un arī pēc skaņas: žigulim rāma dūkšana, moskvičam mazliet slapji žļurkstīga, volgai un mūsu rafiņam svelpjoša dūdošana, bet nabaga zapiņam — tarkšķis-blarkšķis.
Piecas mašīnas, viens mikriņš, klaboši gāzelīgs trams, škodas trollītis un dzeltenais ikaruss ar melnu dūmu sānā. Divdesmit pirmais, kas gāja uz Mežciemu, bija mans mīļākais, jo ar to braucām svinēt Jauno gadu. Trollītis ar lielo balto plastmasas stūri un ļodzīgajām durvīm vienmēr atgādināja par braukšanu uz bērnudārzu Zīlīte, bet pirmais trambulis mūs no Pārdaugavas aizrāva pāri Oktobra tiltam, uz centru. Viss mans pirmais laiks kaut kā grozās ap transportu, sliedēm, zem elektrības vadiem, pie pieturām, virs bruģa un silti pelēkām smiltīm manā pirmajā un vienīgajā Vasaras ielā. Kad tur, cienīgi mirdzēdams, iegriezās kaimiņu Genādija tēva tumši zaļais trešais žigulis vai ar oranžo kapeiku prom laidās otri kaimiņi Derkēvici, mana Vasaras iela putēja tikpat biezā smilšu mutulī kā piebraucamais ceļš tālajos Medinskos Latgalē. Manos pirmajos un vienīgajos laukos Maltas upes krastos.
Manam pirmajam un vienīgajam tēvam, nē, tētim bija balts otrais. Vēlāk dzirdēju, ka to saukā par gulbīti, par išaku, bet toreiz — tikai par žiguli. Ņemot vērā, ka šis bija vienīgais modelis ar garo pakaļu, tam lietoja arī papildu apzīmējumus. Tētim nepatika, ka es saku «pikaps», kas asociējās ar to džipu paveidu, kuriem aizmugurē ir maza kravas kastīte, vai «kombi», kas asociējās ar vienu dīvainu moskviču (modeli tā arī sauca — Kombi). Par otro žiguli bija jāsaka «universālis». Mūsu universālim vecāki naudu krāja no savas radiorūpnīcas algas, un tā bija viena gruntīga stīvēšanās, baisa skrūvspīlēs spiešanās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.