Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Mana māsa atrāva durvis ar tādu spēku, ka tās atsitās pret mazo žurnālgaldiņu, kas bija nolikts pie ieejas. «Sailas,» viņa gluži bez elpas teica, pat nenovilkusi mēteli, «man tev kas sakāms.» Ar to pietika, lai es sajustos kā slazdā, it kā vārdi no viņas mutes nākot izplestos un aizpildītu visu niecīgā dzīvoklīša telpu. Es teicu, lai nomierinās, un atvainojos, un tad sāku taisnoties. Domāju, ka viņa būs dusmīga uz mani iepriekšējā vakara dēļ, tāpēc biju sagatavojies tam, ko viņa varētu sacīt, kad atgriezīsies mājās no darba.
«Netaisnojies,» Bernīsa teica. «Es nerunāju par to.» Viņa piebikstīja man pie kājām, lai es tās pavirzu, tad nometās blakus uz divvietīgā dīvāna. Viņas ķermeni vēl apņēma āra aukstums. Es saglabāju savu pārformatēto CV, noliku klēpjdatoru uz grīdas un klausījos.
Vīrietis, kurš neprata noturēt meldiju, atkal esot viņu gaidījis. Pirms divām nedēļām viņš bija pasācis pusdienlaikā dirnēt netālu no pastkaršu veikala Amsterdamas avēnijā, un viņa ātri vien pamanījusi viņa atkārtoto klātbūtni. Kad topēcpusdien gājusi garām, viņš esot nostājies tieši pretī un veltījis viņai daudznozīmīgu skatienu. Tas bija daudz vairāk nekā jelkad bijis. «Bet pēc tam viņš tikai turpināja dziedāt savā briesmīgajā balsī,» viņa stāstīja. «Tādu sentimentālu dziesmu, zini? Rīta mīlēšanās saldme.» Lai gan viņš bija tievs, gaišmatains un nēsāja tās lielās, smagnējās austiņas — «pavisam ne mans tips», kā viņa izteicās —, Bernīsai viņš šķita pat tāds kā izskatīgs. Bet, tā kā viņš ne vārda neesot bildis, viņa vienkārši iegājusi veikalā. Viņai patika iet uz turieni pusdienas pārtraukumā, jo darbā mēdza iet visai smagi. Viņa strādāja par konsultanti vidusskolā, visu dienu uzsūcot svešas problēmas, un pastkartes, lai arī cik banālas vai sentimentālas, viņai ikdienā sniedza patīkamu uzmudrinājumu. Kad, morāli stiprināta, viņa pēc brīža iznākusi, vīrietis pienācis klāt. Austiņām uzspraustām uz galvas, cimdotajām rokām cieši ap mugursomas siksnām, viņš teicis, ka atvainojas par traucējumu un cer, viņa neiebildīs, bet viņš iepriekšējā dienā noskatījies, kā viņa paiet garām, un nodomājis, ka viņa ir skaista. «Turklāt,» Bernīsa piebilda, «pēc tādas nakts es noteikti izskatījos sliktāk nekā jelkad.» Viņa neesot paspiedusi viņa pastiepto roku, bet pasmaidījusi, jo viņš bijis tik satraucies. Viņa vārds — viņš iepazīstinājis ar sevi kā Dūja — viņai paticis, un tas, kā viņš savilcis lūpas un bīdījis tās no vienas puses uz otru, šķitis tāds kā skaidrojums.
«Tātad, īsi sakot, es teicu «jā»,» Bernīsa iesmējās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.