Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja Kalāči jaunajai ekspozīcijai Latvijā nav līdzinieces
Mans auto ielīgo apmeklētājiem atvēlētajā stāvlaukumā, veru durvis un iekāpju Latvijas lauku rudens mierā, pat lapas no rūsganajiem ozoliem līgani piezemējas klusēdamas. Puķu dobē zied miķelīši. Virs galvas zilās debesīs iet balti padebeši. Esmu Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā Liepas pagasta Kalāčos, lai apskatītu muzeja jauno pastāvīgo ekspozīciju Vairāk gaismas, kas apmeklētājiem durvis vēra 3. oktobrī, dzejnieka 155. dzimšanas dienā.
Ekspozīcija iekārtota Kalāču saimes istabā, kas tradicionāli Vidzemē bijusi lielākā telpa zemnieku dzīvojamajā ēkā, taču mūsdienu cilvēkam šķiet salīdzinoši neliela. Abos galos ir divi logi, trīs durvis stūros, zemi griesti un liela krāsns ar sildmūrīti, bet krāsnī nesprakšķ pagales, pie sijām nekarājas zāļu tēju buntītes, un istabā nav izvietoti etnogrāfiski priekšmeti, kas raksturo lauku ļaužu dzīvi 19. gadsimta izskaņā. Sienas un krāsns ir balti krāsotas, rūpīgi sakoptas griestu sijas un tīra koka dēļu grīda, tomēr par telpas seno funkciju liecina centrā novietots garš galds ar krēslu saimniekam galda galā un soliem saimei visapkārt.
Uz galda 10 burtnīcas, bet centrā videoprojekcija — gaišs aplis, kurā brīnišķīgā kaligrāfiskā rokrakstā uzrakstīts Kalāču māju nosaukums lokatīvā. Istabā esmu viena, telpu piepilda pārlaicīgu noskaņu radoša ekspozīcijas skaņa (autors Reinis Semēvics), un mani pārņem atbruņojoša zinātkāre. Nekur netikšķ pulkstenis, telefona skaņu esmu izslēgusi, darbi un pienākumi palikuši pilsētā, laiks ir it kā apstājies, un es ļaujos videi un Veidenbauma stāstam.
Ekspozīcija pārsteidz ar gaišu vieglumu un sirsnīgu siltumu, gudri sakārtotu saturu (ideja Andra Ķīse, kuratores Inga Surgunte un Dace Džeriņa, izpēte Marians Rižijs) un sniedz estētisku baudījumu (māksliniece Dace Džeriņa, grafiskā dizaina līdzautors Mārtiņš Ratniks). Ekspozīcijai ir trīs daļas. Pirmā iepazīstina ar Eduarda Veidenbauma ģimeni un tuvākajiem draugiem, otrā — ar Veidenbaumu kā pirmo modernistu latviešu dzejā, un trešā pievēršas jaunā Eduarda izglītības ceļam, dzīves mērķiem un sabiedriski politiskajiem uzskatiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.