Folkloras festivāls Baltica šonedēļ ļaus ienirt senču krātajā gudrībā un priekā kā smaržīgā pļavā — vislabāk ar basām kājām. Gluži kā etnomūziķis Ēriks Zeps muzicē koncertos, bet šoreiz festivālā vadīs sadziedāšanos pie Brīvības pieminekļa. «Tradicionālajā kultūrā nekas nav jādara pienākuma pēc, patiesums ir vissvarīgākais,» viņš saka intervijā.
Šī dzīvesziņa lieti der, ne tikai dziedot, bet arī sargājot valsti. Pagājušajā nedēļā sagaidījām vēsturisku NATO «acu atvēršanos» uz Krieviju kā bīstamāko draudu alianses valstu drošībai. Un vēl pārī līdzi var nākt Ķīna, patiesībā krietni jaudīgāks un arī viltīgāks režīms, kura vērtības ar mūsu demokrātiju nesaskan un apdraud brīvību. Kad nu patiesību esam sev un pasaulei skaidri atzinuši, tas ir drošs pamats aizsardzībai, kurā nav spraugu mūsu šķelšanai un drupināšanai. Tieši otrādi, kopējais spēks vēl vairojies, jo šonedēļ uzņemšanas dokumenti parakstīti ar topošajām NATO dalībvalstīm Somiju un Zviedriju. Kā Madrides samitā atzina ASV prezidents Baidens, «Putins domāja, ka sagraus NATO, bet mēs esam vienotāki kā jebkad».
Tikmēr vienīgā «uzvara», ko Putins šobrīd var svinēt, ir Luhanskas apgabala okupācija. Šo vājprātīgo karu Kremļa saimnieks sāka ar sociopāta cienīgu vīziju par neatkarīgas Ukrainas valsts iznīcināšanu, bet tagad, četrus mēnešus vēlāk, sumina dižo uzvaru nelielā Donbasa zemes pleķī, kurā krievu armija pilnīgi iznīcinājusi civilizācijas iezīmes un sauc to par «atbrīvošanu». Nezinām, cik asiņu un asaru vēl līs, iekams ukraiņi atbrīvos savu zemi no «atbrīvotājiem». Jābruņojas ar ieročiem un pacietību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.