Iedzenošā ukrainizācija • IR.lv

Iedzenošā ukrainizācija

20. gadsimta 20. gados ukraiņu kultūrā uzplauka jauna paaudze. Tā sevi dēvēja par Sarkano renesansi, bet staļiniskā terora laikā kļuva par Apšauto renesansi. Attēlā — eksperimentālā teātra Bereziļ aktieri
Anatolijs Dņistrovijs, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3

Par spīti nīcināšanai, Ukraina vienmēr atgūstas un tiecas uz nākotni

«Iedzenošā modernizācija» (catch-up modernization) politoloģijā ir populārs jēdziens, kuru lieto, fokusējoties uz ekonomiskajiem, rūpnieciskajiem un sociālajiem procesiem valstīs ar pārejas transformācijām un koloniālu pagātni. Dažās sabiedrībās šī modernizācija izpaužas kā vēl nepabeigta pāreja no agrārā laikmeta uz industriālo, citās notiek transformācija no novecojušas modernās industrializācijas uz globalizēto postindustrijas un postinformācijas pasauli.

Ukrainas gadījumā runa ir par PSRS laika seku pārvarēšanu, valsts institūciju un pilsoniskās sabiedrības modernizāciju, integrēšanos Rietumu demokrātijā, dzīves līmenī un politiskajā kultūrā. 

Metafora «iedzenošā ukrainizācija» apzīmē to, ka ukraiņi vienmēr atjauno zaudēto. Tas, ko Krievijas impērijas spēki dažādos laika posmos centušies iznīcināt, tik un tā paliek neiznīdējams, kļūst par dzinuli turpmākai attīstībai un nepieredzētām transformācijām.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu