Undines Radzevičūtes romāna Zivis un pūķi varoņi laimi atrod, pieņemot apkārtējo svešumu
Lietuviešu rakstnieces romāns ir grāmata, kuras vidū gribas uzšķirt un pārlasīt sākumu. Un beigās to pašu izdarīt vēlreiz. Atgriežoties pirmoreiz, izlasītās lappuses ļauj saprast sākuma notikumus, bet otrajā piegājienā — pilnvērtīgāk novērtēt motīvus un tēmas, kas sabalsojas visa teksta garumā. Pat ja tas nav gluži nepieciešams, lai izbaudītu romānu, tāda atgriešanās padara lasījumu dziļāku, daudzslāņaināku un, jā, arī patīkamāku.
Undines Radzevičūtes romāna centrā ir divas svešumā pavadītas dzīves, kas tā arī īsti neiegūst cerēto izskatu. Viena pieder jezuītu priesterim Tēvam Kastiļjonem, reizē domātājam un gleznotājam. 18. gadsimta sākumā devies uz Ķīnas Aizliegto pilsētu, lai uzvestu tās imperatoru uz vienīgā pareizā kristietības ceļa, viņš pēc tam ir spiests piecdesmit garus gadus kalpot par galma mākslinieku vairākiem Rietumu eksotiku kārojošiem imperatoriem, kamēr sākotnējā misija tā arī paliek kārdinoši neaizsniedzamā attālumā.
Ķīniešus vēro arī otra grāmatas stāsta centrālais tēls — no Argentīnas pārbraukusī astoņdesmitgadīgā Ome Amigorena. Taču viņa to dara mūsdienās, vārdā nenosauktas pilsētas (bet, visticamāk, Viļņas) centrā, nespēdama un negribēdama saprast nedz šos iebraucējus, nedz arī pašas ģimeni. Pretstatā Ķīnas galmā notiekošajam stāstam (ko raksta Amigorenas mazmeita Šaša), šī daļa ir labsirdīgi ironiska, mudinot večiņas izlēcienus uztvert ar smaidu, it kā tie būtu nākuši no kādas pavisam atšķirīgas grāmatas, kas uzrakstīta pēc Simtgadnieka, kas izkāpa pa logu un pazuda panākumiem.
Ja Radzevičūtes romānu lasa vienā piegājienā, bez atkāpšanās pirmajās lappusēs, abi romāna stāsti sākumā šķiet visnotaļ mulsinoši. Ilgu laiku to darbība it kā paliek fonā, priekšplānā ļaujot dominēt dažādām atkāpēm, kas pamīšus pievēršas kristīgo Rietumu («zivju») un Austrumu («pūķu») savstarpējām attiecībām, svešatnes ietekmei uz brīvprātīgajiem trimdiniekiem, reliģiski iekrāsotām pārdomām un citām tēmām. Pašas par sevi tās lielākoties ir saturīgas, intereses noturēšanai lieti kalpo arī Radzevičūtes ironija Omes Amigorenas stāstā, taču bez grāmatas turpinājumā iegūstamā konteksta romāna sākums liekas it kā tukšumā planējošs teksts, kas meklē kādu drošāku pieturas punktu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.