1917. gada februāra revolūcija Latvijas krievus pārsteidza nesagatavotus
Saimnieciski, politiski un kultūras kontakti starp Baltiju un Krievzemi pastāvēja jau kopš viduslaikiem, bet līdz pat 19. gadsimta vidum ievērojama krievu faktora ietekme mūsdienu Latvijas teritorijā nebija jūtama. Arī pēc Polijas valsts trešās sadalīšanas 1795. gadā, ar ko noslēdza Baltijas provinču iekļaušanu Krievijas impērijā, tās ietekme lielākoties izpaudās ar militārā kontingenta klātbūtni. Ar laiku to papildināja no impērijas galvaspilsētas atsūtītie krievu ierēdņi un neliels skaits pareizticīgo garīdznieku.
Izmaiņu sākums
Ņemot vērā plašo Baltijas guberņu autonomiju, impērijas ietekme Latvijas teritorijā līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei palika gluži nomināla, un arī paši Krievijas militārās un civilās administrācijas pārstāvji netiecās kļūt par daļu no vietējās sabiedrības. Gadsimta pirmajā pusē pilsētas krievi lielākoties bija no amatnieku un tirgotāju aprindām, turklāt pilsētnieku vidū bija vērojama tieksme pārvācoties. Lielāko, taču formāli ārpus likuma esošo grupu veidoja vecticībnieki, kas nokļuva Latvijas teritorijā 17. gadsimta nogalē, bēgot no reliģiskās vajāšanas dzimtenē. Taču Krievijas ierēdņi samērā ilgi neinteresējās par vecticībniekiem Baltijā. To lielā mērā nodrošināja stabilie kontakti starp vācbaltiešiem un vecticībniekiem, sava nozīme bija arī korupcijai, kas pasargāja kopienu no centrālās varas uzmanības.
19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā tika īstenotas būtiskas reformas ekonomikā, tieslietās, arī sociālajā un militārajā jomā. Intensīvā rūpniecības un transporta attīstība Baltijas guberņās kopā ar dzimtbūšanas atcelšanu izraisīja plašu darbaspēka imigrācijas plūsmu, kurā palielinājās arī krievu inteliģences īpatsvars. Šie procesi un slavofilu ideju popularitāte kļuva par virzītājspēkiem Baltijas guberņu krievu kultūras un sabiedriskās dzīves attīstībai, ko daļēji vēl stimulēja rusifikācijas politika 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Bieži vien krievu sabiedriskās un kultūras dzīves veidotāji par piemēru ņēma vācbaltiešu organizāciju praksi. Ap gadsimtu miju Baltijas krievu sabiedrībā sāka veidoties liberāli noskaņota inteliģence, kas dažkārt pat kritizēja uzspiesto rusifikācijas politiku, tomēr atbalstot slavofilu idejas. Tas atspoguļojās kņaza Serafima Mansireva un viņa kolēģa Leonīda Vitvicka sabiedriskajā darbībā un it īpaši liberālo avīžu Рижская Мысль un Рижские Ведомости polemikā ar konservatīvo laikrakstu Рижский Вестник.
1905. gada nemieru iespaidā krievu sabiedrībā nostiprinājās arī konservatīvais spārns. Abu virzienu pretrunas izpaudās kādā patvaldības atbalstam organizētā demonstrācijā Rīgā 1905. gada rudenī, kad sākās sadursmes starp labēji orientētiem krieviem un latviešu un ebreju kreisajiem. Šajā demonstrācijā, nesot imperatora portretus un dziedot himnu Dievs, sargi caru!, piedalījās arī ievērojams skaits vecticībnieku. Lai gan nemieru dalībnieku atmiņās un tā laika presē ir pieminēta «melnā sotņa», Latvijā plašā apjomā neizveidojās Krievijā pastāvošā melnsimtnieku (monarhistisku krievu nacionālistu) kustība, tika dibinātas tikai tās filiāles. Par melno sotņu dēvēja 1905. gada decembrī uz Baltiju nosūtīto soda ekspedīciju — kazaku un dragūnu vienības, kas piedalījās brutālā nemieru apspiešanā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.