Es skatos uz savām rokām, pētu tās. Gluži kā mēdzam grozīt pirkstos kādu priekšmetu, es grozu savas plaukstas. Vēlu vakarā lasot, es tās piepeši ieraugu lampas gaismā, tās ir kaut kas atsevišķs, ne man piederīgs, es paņemu rokā aifonu un mēģinu vienu no tām pa īstam izprast.
Sarežģītas formas, vīles, krokas, asinsvadi, ēnas. Tās ir kas cits — ja vien pastāv tāda varbūtība —, bet tajā pašā laikā tās visvairāk esmu es pats.
Nav nevienas citas ķermeņa daļas (izņemot, protams, seju), kuru uzlūkojot, es sev saku — «tas esmu es». Varbūt tāpēc, ka rokas ne tikai darbojas neskaitāmos veidos, bet arī pauž. Rolāns Barts vai cits franču teorētiķis varētu sacīt, ka tām piemīt «repertuārs». Gadu laikā šīs rokas papletušās izbrīnā, dusmās sistas pa galdu, sakrustojušas pirkstus māņticīgā cerībā, mierinot spiestas pie pieres vai vaiga; tās situšas knipjus, sasaucoties ar dažnedažādiem ritmiem, pasniegušās pēc cita cilvēka pleca, noglaudījušas galvu maniem bērniem, sastapušas sievas roku, kad sēžam un skatāmies filmu… Gulēdamas uz krēsla roku balstiem, tās atslīgst iespējamībā, bet tajā pašā laikā satur savu daudzveidīgo darbību vēsturi, tas ir, manu dzīvi.
Izspiedušās vēnas uz plaukstas virspuses, lāgiem tik draudīgi izspīlētas, un tad smalkais līniju tīklojums plaukstas iekšpusē. Vēnas man jau pirmajā acu uzmetienā ziņo, kas esmu galīga būtne, kuras dzinulis ir nemitīgi strādājošā sirds; savukārt līnijas, lai kā es tās noniecinātu, tomēr pamanās dot mājienu, ka ir kāds stāsts, kuru es vai nu gribēšu, vai negribēšu dzirdēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.