Reiz kādai sievietei pie miesas pieauga grāmata, kas neatlaidās, kamēr viņa neuzrakstīja recenziju. Dienu un nakti viņa kājas mērcēja šķīstošās, gurkstošās rakstzīmju tērcēs. Pamazām no viņas atdalījās pasaulīgais svars un uzsvars, lai dotu vietu iebiezinātiem vārdiem. Bet kaimiņi sveicināja grāmatu, kas padusē nesa tikko redzamo sievieti.
Ja iztēlotos kādu literāru meistardarbnīcu, kurā vingrināšanās nolūkā tiktu uzdots rakstīt par metamorfozēm, varētu iedomāties Franca Kafkas attēloto Gregoru Zamzu stāstā Pārvērtība vai Daniila Harmsa Gadījumu ainas, kā arī Arvja Vigula ceturtā dzejas krājuma Blusu cirks «kadrējumus».
Vigula krājums ne bez iemesla asociējams ar pārējiem absurda stilistiku reprezentējošajiem modernisma darbiem. Kaut arī modernisma uzplaukums saistās ar vērtību krīzi pēc Pirmā pasaules kara, virziena estētikai raksturīgās «nemitīgas aktualitātes medības»1 tomēr noārda šīs mākslinieciskās sistēmas laika robežu, tādējādi sasniedzot Vigula dzeju. Jau iepriekšējos autora dzejas krājumos ir dažādu modernisma virzienu ietekme.
Grāmatai Blusu cirks dramatisku zīmogu uzlicis gan pats dzejnieks tās anotācijā, gluži apokaliptiski minot pandēmijas sākumu kā krājuma noslēguma faktu, gan grāmatas dizaina autors Armands Zelčs, vāka noformējumā izmantojot globālu koordinātu simbolu ar atsauci uz izdevniecības Apvārsnis grāmatām. Zemes koordinātu sistēmas simbola nozīme kontrastē ar grāmatas nosaukuma nozīmi, bet vienlaikus to padziļina. Groteskais nosaukums vilina lasītāju izklaidēs. Mazais top šķietami liels, miesiskais un apslēptais — atklāts, pārspīlēts, pretīgais — estetizēts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.