Labot dzeju pēc citu prāta dzejniecei nozīmē savas būtības transformāciju
1966. gadā tiek izdots Velgas Kriles (27.09.1945.—31.07.1991.) pirmais krājums Dzeltenās palodzes. 1991. gadā iznāk Debesu akrobāts, viens no retajiem krājumiem, ko sakārtojusi pati dzejniece. Šogad aprit 30 gadi kopš viņas nāves.
Dzeja Krilei vienmēr ir bijusi viena no viņas būtības svarīgākajām izpausmēm, pat psihiskās slimības uzliesmojumu laikā viņa ir spējusi rakstīt. Tāpēc galvenie mūža atskaites punkti ir dzejoļu krājumi, kuros dzejniece, kas ir noslēgusies sevī, lasītājam parādās kā akrobāts pūļa priekšā. Šī metafora nav nejauša: jo sevišķi 80. un 90. gadu krājumos vientulīgā un nesaprastā akrobāta tēls izklaidē skatītājus. Kriles liriskajam varonim vientulība gan nav nelabvēlīga, drīzāk tā ir situācija sevis izzināšanai un īpašai saiknei ar pasauli.
Literatūrzinātnē par savrupo dzejnieci Velgu Krili tomēr runāts maz. Dzīves laikā, kas aizritēja padomju okupācijas apzīmogotajā realitātē, un arī vēlāk viņas uzrakstītais nepamatoti iekļauts šaurajā sentimentālā romantisma tradīcijā, it kā liekot saprast, ka Kriles dzeja ir primitīva un nekam nederīga. Lai arī romantisma tradīcija tajā ir saskatāma, dzejas tematiskais loks ir ievērojami plašāks un daudzdimensionālāks.
Debijas krājumā Dzeltenās palodzes (1966) Krile, līdzīgi citiem latviešu padomju literatūras kanona pārstāvjiem, kā jauna autore maksā attiecīgās ideoloģiskās nodevas: tur ir Ļeņins, māte Maskava, saruna ar revolūciju u. tml. Turpmākajos krājumos viņa no tā pilnīgi atsakās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.