Populārajā literatūrā jāievēro pārbaudīti spēles noteikumi
Pa laikam sabiedrībā uzvirmo dažādi viedokļi par kvalitatīvo jeb «augsto» un izklaides literatūru. Taču — ar kādu mērauklu literārus darbus mērīt, un pēc kādiem kritērijiem vadīties? Vai grāmatas novērtējumam būtiskāka ir nominācija Literatūras gada balvai vai tās lasītāju skaits bibliotēkās?
Mūsdienu latviešu literatūrā šādus jautājumus mudina uzdot Daces Judinas-Nīmanes daiļrades fenomens. No vienas puses, ir apjomīgs izdoto darbu (galvenokārt romānu) skaits un lasītāju atzinība, rekordi Latvijas bibliotēku izsniegumu topos; no otras puses, literatūrkritiķu izvairība profesionāli analizēt autores sniegumu.
Sākotnējais nolūks, iepazīstot rakstnieces darbus, bija iztirzāt romānu literāro kvalitāti. Taču lasīšanas procesā apjautu, ka arvien vairāk un uzstājīgāk mana interese aizvirzās pie lasītāja, kam romāni domāti, kas tos gaida un lasa.
Autora vārdam un tēlam var piemist tik liels spēks, ka pieradinātā auditorija nereti kaismīgi un nekritiski pieņem jebko, ko vien tas publicē. Savukārt cita lasītāju daļa kategoriski un ne par kādu naudu nevēlēsies lasīt tā vai cita autora tekstus. Piebildīšu, ka lasītāju grupēšanās ap iecienītiem autoriem Latvijā ir līdz šim relatīvi maz reflektēta tēma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.