Vai atsaukties? • IR.lv

Vai atsaukties?

1
Andris Kalnozols. Kalendārs mani sauc. Orbīta, 2020.
Kaspars Zalāns

Dramaturga Andra Kalnozola debiju prozā Kalendārs mani sauc daudzi jau ir lasījuši vai par to dzirdējuši. Izteikties par romānu ir visai satraucoši, jo fons ir tāds, ka jebkuru tā pēlēju ātri nodēvēs par riebekli, kam viss skaistais un cilvēciskais ir svešs. Tāpēc brīdinu uzreiz — par Kalnozola debiju es neesmu sajūsmā. Taču tā ir laba grāmata, jo īpaši salīdzinājumā ar citām mūsdienu latviešu grāmatām.

Ja kāds tomēr nezina, īss ieskats grāmatas sižetā: galvenais varonis Oskars ir aptuveni 30 gadus vecs, kaut kur autisma spektrā mītošs lamzaks. Viņš iemīlas savā mazpilsētā ieraudzītā meitenē, tādēļ no galvas iemācās visus kalendāra vārda dienu vārdus, jo «kāds no tiem būs arī viņas». Visvisādas nebēdnības un ēverģēlības, traki un mazāk traki piedzīvojumi aprakstīti dienasgrāmatas formā: gada ilgumā katrai dienai veltīts pa ierakstam. 

Atzīmējot romāna kvalitatīvās iezīmes, nepamet doma, ka grāmatas labajām īpašībām prozas žanrā vajadzētu būt pašsaprotamām, taču Latvijas literatūrā tā nebūt nav. Runa ir par skaidru, precīzu, caurskatāmu izteiksmi bez liekvārdības un epitetu straumēm, par atmiņā paliekošu galveno varoni ar noteiktām raksturiezīmēm un balsi. Runa ir par pārdomātu struktūru, kas piesaistīta ar saturu, par jēdzīgi piepildītu tematiskumu, kas nav ieciklēts uz autora mazo, paša mūža garumā nepārvarēto dzīves sāpīti. Kārlis Vērdiņš recenzijā1 raksta: «Šīs prasmes mūsdienu latviešu prozā, kuras pamatstraume draud izirt pačalojumos par attiecību peripetijām vai narcistiski pretenciozā mikroprozā par visu un neko, ir zelta vērtē.» Tāpēc nepārsteidz, ka Kalnozols, Jānis Joņevs, Rvīns Varde, Māris Bērziņš ar Gūtenmorgenu un vēl daži izpelnās lasītāju sajūsmu, jo lasītāji gadiem ilgi ir pārgurdināti ar pelēku prozas strebekli, kas parasti riņķo ap trim nodreijātajām pamattēmām: Latvijas sociālās problēmas (nabadzīgais sabiedrības slānis, disfunkcionālas vai vardarbīgas ģimenes, krievu un latviešu nedraudzība); attiecību problēmas (vīrieši, kas pamet ģimenes, vīrieši alkoholiķi, vīrieši lupatas, noteikti — vīrieši); pagātnes rētas un mantojums (citēšu kādu mileniāļu paaudzes prozas rakstnieku: «Visiem, kas ir dzimuši pēc 1985. gada, stāsti par padomju laikiem jau sēž aknās»).

Zīmīgi, ka Kalnozola grāmata šīm tēmām arī pieskaras, taču atšķiras ar spēju par tām rakstīt asprātīgi un bez liekas «krāsu sabiezināšanas», uz ko pēc «jauno, dusmīgo meiteņu» paaudzes, šķiet, vairums prozistu nemaz nav spējīgi. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu