«Tā ir hipnoze.»
(Vitolds Valeinis. Par dzeju. 1967.)
Cilvēkus, kuri par viņu raksta, Haralds Matulis dažkārt redz sapņos un nekautrējas par to paziņot publiski. Grāmata Matulim sākas tieši tad, kad viņš noskatās visus sapņus par pazīstamiem vai nepazīstamiem cilvēkiem un stiepj roku pēc to objektivizācijas, izprašanas un fiksēšanas.
Mākslinieciski vispārinājis savus redzējumus, Matulis saprot, ka viens no veidiem, kā tos pierakstīt, ir dzeja vai dzejproza. «Bet kas gan ir dzeja?» murmina Haralds vai kāds viņa lasītājs, kad ierodas, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas lasītavā un raugās apkārt. Kaut kur plauktos Matuļa Eksistenciālismam atsaucas eksistenciālisma pamatlicējs Sērens Kirkegors, kurš saka, ka dzejnieks ir «nelaimīgs cilvēks, kurš slēpj savā sirdī skumjas; kad no viņa īpatni veidotās mutes nāk kliedzieni un vaimanas, tie izklausās pēc burvīgas mūzikas»1.
Turpat netālu Kirkegora piekritējs Inokentijs Annenskis, tāpat kā vēlāk Vitolds Valeinis, secina, ka dzeja ir hipnoze, tikai «atšķirībā no medicīniskās hipnozes šī atstāj cilvēka domu brīvu un pat pastiprina tajā radošumu»2. Der. Tomēr Matulis ir tik šķelmīgs autors, ka viņa nopietnībai patiesībā gribas pretoties, un galvā var skanēt dzejnieka Germana Lukomņikova rindas: «Dzeja ir hipnoze, dzeja ir hipnoze, dzeja ir hipnoze / Neļaujies tai, neļaujies tai, neļaujies tai…»3 Der?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.