«Ja raugs ir labs, tad arī pīrāgs labs. Lietojiet A. Volfšmita raugu!» sauca pagājušā gadsimta 30. gadu reklāma. Šķita pašsaprotami, ka svētkos labam pīrāgam un garastāvoklim jātop ar Volfšmita rauga un liķieru fabrikas produkciju
Rīgas lielrūpnieku Ādolfu Albertu Leopoldu Volfšmitu (1816—1895) laikabiedri pamatoti sauca par self made man, tātad cilvēku, kurš visu paveicis paša rokām. Turklāt saglabājot labu reputāciju, jo bez tās 19. gadsimta vidus uzņēmējdarbībā nevarēja iztikt. «Viņš nav vis kapitālu un slavu ieguvis caur kapitālu, bet caur darbu un lietas prašanu,» 1895. gadā skaidroja avīze Baltijas Vēstnesis. Sācis no nulles, 50 gados Volfšmits radīja fabriku, kuras produkcija daudzviet pasaulē bija pirmā vēsts, ka kaut kur pastāv tāda Rīga.
Vīrs ar vērienu nāca no Gumbinnenes Austrumprūsijā, kas tagad ir Guseva Kaļiņingradas apgabalā. Rīgā Volfšmits ieradās ap 1837. gadu, iestājās darbā kādā tirdzniecības firmā un bija tik uzņēmīgs, ka 1845. gadā spēja atvērt vīna un brandvīna veikalu Lielajā Pils ielā. Sākumā tirgoja ievestas preces, taču divus gadus vēlāk iekārtoja savu liķieru un degvīna darītavu Peldu ielā 32, pašā Daugavas krastā.
1847. gads ir zīmīgs, jo Volfšmits ieguva 18. gadsimta beigās tapušā Rīgas Balzama, toreiz saukta arī par Kuncena Balzamu, ražošanas tiesības. Par tā pēcteci, tagad pazīstamo Rīgas Melno balzamu jāsaka — tieši Volfšmits koriģēja receptūru un palielināja alkohola saturu dzērienā no agrākajiem 16% līdz 45%. Nu balzams vairs nebija «zāles», bet baudāms alkohols, ko ļāva dzert krogos.
19. gadsimta 50. gadi A. Wolfschmidt pagāja, uzkrājot spēkus. Peldu ielas ražotnē sākotnēji rosījās tikai pieci strādnieki. Galvenais konkurents bija ievestā produkcija. 1860. gadā Volfšmits sagaidīja pirmo vērā ņemamo atzinību — sudraba medaļu par savu balzamu izstādē Pēterburgā. Vēlāk viņš medaļas pelnīja regulāri. Tikai 1882.—1885. gadā vien firma saņēma astoņus zeltus izstādēs Bordo, Amsterdamā, Neapolē, Karakasā, Nicā, Londonā, Antverpenē. Šādai atzinībai bija milzu reklāmas nozīme, ko pierāda 1894. gada skandāls, kad kāda Čikāgas starptautiskās izstādes žūrijas locekļa uzticības persona apjautājās A. Wolfschmidt pārstāvim, vai darba devējs gatavs maksāt 10 tūkstošus dolāru, lai tam garantētu pirmo vietu. Kukuļa izspiešana nonāca atklātībā. Bija tracis. Volfšmita prestižs no tā tikai ieguva.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.