Vasaras karstumā tika publicēts Krišjāņa Zeļģa ceturtais dzejas krājums Skaistuma klātbūtne. Grāmatas redaktors ir Kārlis Vērdiņš, bet vizuālo noformējumu veidojis grafiķis Paulis Liepa, ar izplūduma, novirzes, notecējuma tēliem un reālistiskām fotogrāfijām radot savdabīgu kolāžas noskaņu.
Izplūduma motīvs fotogrāfiski reālistiskā manierē fiksēta notikuma vai seku aprakstā kā šķietams apveidu zudums un nenoteiktības apliecinājums rodams arī Zeļģa jaunākā dzejkrājuma saturā. To apliecina jau pirmais dzejolis, kur cauri ielaušanās un bēgšanas detalizētajam aprakstam dzejas «es» pamazām iziet ārpus kadra — ārpus pilsētas, nozuzdams cilvēka varai nepakļautā perifērijā, kur ir tikai «usnes / dubļi / trūdi» (7). Arī cituviet krājuma dzejoļi it kā «noplūst» caur nenobeigtību.
Dzejas grāmata kompozicionāli strukturēta četrās daļās — Slims zālājs, Diplomātiskā etiķete, Reliktais starojums, Padomi dzīvei —, no kurām pēdējā šķiet visspēcīgākā. Dzejoļiem piemīt prozas valodas intonācija, ko intensīvāku padara dzejas «es» iekšējā runa, kurā mijas dažādas gluži kinematogrāfiskas epizodes ar pašrefleksiju. Dzejas laiktelpa ir urbāniem tēliem piesātināta vide, ko nemitīgi apdraud vardarbība, destrukcija, slimības, kļūdas, bezjēdzība. Priekšmeti, kas saistās ar cilvēkiem, kas tos atnesuši un turējuši, bieži iemieso gan iztrūkumu un šaubas, gan naivu paļāvību, piemēram, dzejolī ķirbju eļļa (86). Cilvēku attiecībām un sadzīves priekšmetiskumam cauri kā zudusī enerģija vīd pastāvīgs tukšums: «reliktais starojums / turpina mūs vajāt / nejautājot vai mēs gribam / te atrasties» (66). Nolemtības klātbūtne apzīmogo katru dzejas «es» un citu tēlu kustību un rīcību; jēga sliecas aizvirzīties no loģiskas nosacītības uz haosu.
Zeļģa poētikā stratēģiski ievijas fragmentēta pasaules uztvere, tuvplānu un tālplānu mijiedarbe. Dzejas plūsmu sadala atkārtojumu stilistiskās figūras, piemēram, ķēde vai gradācija («nenāk mājās / melo / izliekas / nemīl» (10)), kas atklāj izsīkuma izjūtu. Dinamisku noskaņu panāk darbības vārdu laika formu maiņa. Visbiežāk tiek apzīmētas pabeigtas darbības. Dažkārt dzejoļu plūdumu zīmīgi ievirza participu klātbūtne, akcentējot jau notikušas darbības vai paralēlus procesus poētiskās konstelācijas brīdī un padziļinot kādu dramatisku, drudžainu ainavu. Brīžam Zeļģa dzejas izteiksme atgādina Semjona Haņina vai Arvja Vigula dzejai raksturīgu bezkaislīgo retrospekciju. Dzejoļus raksturo arī zinātniskas un ikdienišķas izteiksmes montāža.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.