Tumšais tūrisms demonstrē vienīgi narcisma kultūras nostiprināšanos
Iedomāsimies, ka visi ar Covid-19 saistītie ierobežojumi pasaulē ir atcelti, ir karstākais ceļojumu laiks un arī Latvijā atkal ierodas tūkstošiem tūristu. Vieni vēlas apskatīt skaistākās ainavas, citi nolēmuši doties uz Aglonu vai iziet Svētā Jēkaba ceļa (Camino de Santiago) Latvijas posmu, vēl citiem prātā ir izklaides Vecrīgā. Taču viņu vidū ir arī tādi, kurus interesē nevis skaisti skati un dievnami, bet, piemēram, holokausta vietas, Stūra mājas pagrabi… Vietas, kuru, ja tā var teikt, centrālais apskates objekts ir nāve tās visnežēlīgākajos veidolos.
Kas mudina tūristus tās apmeklēt — zinātkāre, vēlēšanās godināt upurus, vajadzība gūt spēcīgus emocionālos pārdzīvojumus? Bet varbūt pastāv vēl kas vairāk?
Kopš pagājušā gadsimta beigām daudzviet Rietumu pasaulē populārs ir kļuvis jauns tūrisma veids, ko dēvē par tumšo tūrismu (dark tourism). Tikpat ilga ir arī humanitāro un sociālo zinātņu jomu pētnieku interese par šo fenomenu. Pirmie terminu dark tourism 1996. gadā zinātniskai lietošanai ieviesa Glāzgovas Kaledonijas Universitātes pētnieki Džons Lenons (J. John Lennon) un Malkolms Folijs (Malcolm Foley). Līdztekus tiek lietoti arī citi apzīmējumi: tanatūrisms (thanatourism) vai, piemēram, holokausta tūrisms un verdzības mantojuma tūrisms. Latvijā šī tūrisma virziena vēsture un tā pētniecība pastāv krietni īsāku laiku.1
Mēģinot rast skaidrojumu tumšā tūrisma rašanās iemesliem, izveidojušies vairāki atšķirīgi viedokļi: vieniem tumšais tūrisms ir rietumnieku egocentrisma un narcisma galēja izpausme, otriem — gandrīz vai vienīgais veids, kā pārvarēt Rietumu sabiedrības «psiholoģiskās traumas». Vieni šo tūrismu sauc par jaunu svētceļojuma veidu, citi uzsver, ka ar svētceļojumiem tam nav pilnīgi nekā kopīga.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.