Vītauts Blože (Vytautas Bložė, 1930—2016) ir lietuviešu modernās dzejas gigants. Mistiķis, pat par šamani dēvēts, viņš auglīgi ietekmējis arī latviešu dzejniekus (skat., piemēram, Imanta Ziedoņa Man labvēlīgā tumsā). Viņu pa druskai latviskojuši Monta Kroma, Viktors Līvzemnieks, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Hermanis Marģers Majevskis. Šeit — iepriekš nepublicēti Pētera Brūvera atdzejojumi, kā arī jaunās atdzejotājas Emijas Grigorjevas debija Domuzīmē.
Publikāciju sagatavojis Jānis Elsbergs.
No cikla Prelīdes (VI)
bet zvans tik zvana, zvans tik
zvana, un tajā zvanā
tirgus plači un laukumi, lauku krogi
un lietū trīsoši stropi,
un riedami suņi, joņodami ar vēju,
bet no ūdens, no kūdras purviem
paceļas divas baznīcas: viena no tām
inkrustēta ar pērlēm
bet otra
no koka ar tornim uzmestu
zili rūtainu lakatu
ziemā apsnigusi un ieputināta
apsmēlusies
ar palu strautiem: ganiņš
ik nakti tur salaida iekšā aitas: vēl tagad
stāv viņa gulta
blakus pīlāriem: vēl karājas
slapjais vadmalas mētelis un tāšu taure
(tagad to pūš eņģelis debesīs)
un krīt gaismas urdziņa
lejup pa trepītēm: zem kājām
jau nodilušas flīzītes un zāļu stiebri
jau spraucas caur plaisām. Un atminos ūdens
tecēja, mamm, pa tavu seju
līdz salijušiem matiem tu ieaugi sienā.
Tad tā esi tu
baskāje meitene
kur atradi šito naudiņu? varbūt
zem tilta, kur zirgi, iepletuši nagus
nepacietīgi kārpa zemi, dzeŗ upi
un atkaš gleznu: no tās
iznāk pūķis: zobi kā
pavērti kapu vārti. Ai jau pats
medus vākšanas laiks, atsilis, dūc dārzi: miegā
dzirdēju: viņš skrabinās pa piedarbu
apošņā trunošās grāmatas
mazgājas un nolaiza ūsas
tūlīt tūlīt kaut kas būs: ieskrien
sajucis ciema ubags: sīkiem
solīšiem piesteidzas pie altāŗa
un dzied vienu un to pašu
un rāda man ar pirkstu
uz mani pašu: bet vai sapratu
kāpēc? kādēļ es šeitan? Vasara logos
bet ciema vīri
jau satvēruši spriguļus ņemas kult
un kristin krīt pārgatavojušies graudi
ō! šī šķeltā mēle: divas
baznīcas: kunigaišiem
un tiem, kuŗi bēg no lietus, no
vēja, kas
ar plecu atbalstījuši ieved pagalmā
grūstošo vezumu, kad vētra jau klāt
un melns mākonis
izžauj slapjos pavedienus: dievmāte
stāvēja starp kadiķiem gaidīdama
dēla slepkavu, kuŗš slapstījās
bīdamies grēksūdzes, jo grēknožēla
dūc virs galvas kā bišu spiets
bet viņa, meitene, zvanenīcā aizmigusi
starp divām pasaulēm: viņu aizputinājuši vēji
viņa nepamodās no zvanu klusuma
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.