Pasaule sev pašai • IR.lv

Pasaule sev pašai

«Rakstnieki vispār raksta par to, ko nekad nav pieredzējuši un kur nekad nav bijuši. Rakstīšana un idejas ir intuitīva un mistiska padarīšana,» atgādina Inga Žolude. Foto — Matīss Markovskis
Guntis Berelis

Inga Žolude (1984) — proziste. Studējusi angļu filoloģiju Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē, ar Fulbraita stipendiju papildinājusies Dienvidilinoisas Universitātē ASV. Publicē prozu kopš 2002. gada, astoņu grāmatu autore.

Ar rakstnieci Ingu Žoludi sarunājas Guntis Berelis

Ingu Žoludi (36) pirmoreiz intervēju pirms desmit gadiem, bet vēl pāris gadu agrāk viņas debiju prozā vērtēju kā itin cerīgu, vēl vairāk — prognozēju, ka no viņas turpmāk varētu gaidīt ko iespaidīgu. Nojauta mani nav vīlusi, šodien Žolude ir viena no savdabīgākajām un ražīgākajām savas paaudzes rakstniecēm Latvijā, nu jau astoņu visnotaļ cienījamu grāmatu autore, un viņas proza tulkota vācu, angļu, slovēņu, zviedru, čehu, ungāru, lietuviešu, armēņu valodā. Ne sevišķi klātesoša skaļās sabiedriskās norisēs, viņa savas pārdomas pa laikam izsaka kādā kultūras medijā. Tomēr būtiska viņas laika daļa atvēlēta rakstniecībai, un tas raksturo Ingu kā nopietnu, mērķtiecīgu cilvēku.

Tavā prozā, sevišķi abos pirmajos romānos, viscaur lien laukā urbānā vide. Bet ne Rīga. Tā jūtama stāstos. Vai tur ir bērnībā piedzīvotā ietekme?
Esmu dzimusi Rīgā, bet bērnībā katru vasaru trīs mēnešus dzīvoju laukos. Kristīnei Ulbergai ir romāns Tur, kura darbība norit pie Vadaiņu purva, un tas ir tieši blakus. Tāpēc šo grāmatu lasīju ar citādu skatījumu. Tajās mājās bija dzimis mans vecaistēvs, vēlāk māju atsavināja, tad atkal atguva, un tad tur dzīvoja mans krusttēvs. Viensēta meža ielokā pie ezera, tuvākie kaimiņi — kādi četri kilometri, autoveikals — seši kilometri… Ļoti idilliska, neskarta vieta. Varbūt šī bērnības vieta ir devusi to maģisko izjūtu, kas manī ir un kuru ierakstu savos tekstos. Pirms padsmit gadiem māju pārdeva, uz ilgu laiku palika tāda zaudētās paradīzes sajūta. 

Bet uzaugu tagadējā Skanstes rajonā. Tā bija maza koka mājiņa, apkārt dārziņi, tātad nevis urbānā Rīga, drīzāk zaļā nomale. Dārziņos lasījām puķes, skraidījām pa pagalmiem… Gluži tā, kā esmu to aprakstījusi krājuma Mierinājums Ādama kokam stāstā Krītiņu princeses. Brīvdienās vecāki mūs ar māsu veda uz muzejiem, pastaigās pa Vecrīgu un parkiem… 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu