Romāna pamatā ir dokumentāls stāsts, rakstniece Kristīne Ulberga patiešām kopā ar draudzenes pusauga dēlu mērojusi 900 kilometrus garo svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu Spānijā, kur, domājams, atrodas Romas katoļu svētā Jēkaba atdusas vieta un kas ir populārs Eiropas katoļu svētceļnieku galamērķis. Tomēr Kariete uz Santjago noteikti nav uzskatāms par reliģisku romānu.
Ievērojamu literāro vērtību darbam piešķir vēstījums par cilvēka patību un izmaiņām, kas viņā notiek, ilgstoši atrodoties ne visai komfortablās situācijās. Runa nav par reliģisku konversiju vai personības izaugsmi, bet par pašu mainīšanos. Darbība, refleksija un sirreālisma elementi izstrādāti precīzi, radot pilnīgu, savstarpēji saskanīgu un homogēnu tekstu. Autores iepriekšējā romānā Tur refleksija un realitātes robežu mainība brīžiem dominēja, lasītājam nedodot iespēju uztvert tekstu kopainā. Šajā darbā tāda veida grūtību vairs nav.
Spēcīgs ir romāna tēlu psiholoģiskais portretējums — ikviena retrospekcija pagātnē pakāpeniski atklāj to raksturu un motivāciju šodienā. Salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem, Ulbergas prasmes tēlu izstrādē ir acīmredzami pilnveidojušās.
Viena no centrālajām romāna līnijām ir vēstījums par cilvēku, kas portretēts, vadoties pēc Seno Austrumu gudrajiem piedēvētās līdzības: cilvēks ir kā kariete ar diviem zirgiem un kučieri — kariete ir ķermenis, zirgi ir emocijas un jūtas, bet kučieris ir prāts. Tikai trim elementiem (ja emocijas un jūtas sapludina vienā) saskaņoti savstarpēji darbojoties, var uzveikt ceļu. Romāna galveno varoņu iekšējā pasaulē šie simboliskie elementi klīst kur kurais, un līdz ar to arī dzīves jēga sevišķi viegli rokā nedodas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.