***
Kad zem jumtiem iestājās orkānu sezona,
viņi viens no otra atsacījās. Krustu šķērsu atsacījās.
Palaida vaļā rokas, meta un plēsa viens otru uz laimi, sagrāva sienas.
No fotogrāfijām izplēsa tēvus, mātes, atvasēs kaut kas izplīsa.
Bēgšana.
Pusratā pamesti tramvaji, pusskūpstītas meitenes,
iekostas siermaizes, puspastaigas ar suņiem, modinātāju pogas nenosp…
Pie altāriem dzimuši solījumi izklājās salnainā zemē, sastinga mūžu ilgas vēstules.
Tūkstošiem kilometru tālumā orkāni ievilkās. To rīklēs vēl lauskas.
Vājprātīgais klusums zem jumtiem neļāva izraudāties.
***
Ap bākas torni izplauks kaiju kāsis, atlūzušu vārdu vraki ķērks.
Ar tevi runāšu vienā valodā, tu tikai klusēsi un iesi.
Tēvs sūtīs lejā mākoņvelvi, lai līksmo izslāpušie bērni,
un liksies manos logos brāzmas nenodzēst.
Zemes un laivas piedzersies pilnas, līdz plīsīs.
Klauvēs pēc pajumtes apkampšu kokus, kāpu zonā nami nedrīkst būt.
Vētras krēpēs zirgi pīsies, smilšu ietvēs aizbērs tavas pēdas ciet.
Jutīšu, kā izgaist tavi pleci. Koku rokās kļūšu slapja lapa.
Izgaiņāti peldēs projām vraki.
Neuzzināšu, kuru ceļu iesi, sapnī nedrīkstēšu līdzi iet.
Vienmēr domāšu par tevi vienā valodā. Tu noklusēsi.
Viņas seja
Pamazām tā kļūst par teiku. Pilskalnu galotnēs ieslēgtām jumpravām
kāds meklē atbrīvošanas vārdus.
Milžu pēdu nospiedumos snauduļo ezeri, laivu pagalmi pilni vizuļainām zivīm.
Tie ēnainie viduči ir tikai akači, dienas, kad nemākam runāt.
Tur nogrimst laipas, purva rokas apņem aukstiem triepieniem.
Dzidrākās vietas ir rīti, kad savā manierē šķindini tasītes un tālu aizskaties.
To reizi ej pa zemeņu lauku sarkanās koka tupelēs. Sieviete savā ziedu laikā.
Katrs solis dzen saknes mūsu dārzā, ravēju un neatzīstos par tavu Visumu manī.
Laika spoguļsienās tā pati teika, no tavas sejas — šajā.
***
Kamēr uz nestuvēm vienu pēc otra krāvi savus sapņus, manī salūza slūžas.
Mutuļiem gāzās ārā dziļumi, appludinot tuvējo apkaimi.
Peldēja pīles ar mazuļiem, šķūņu dēļi, robežu mieti, atslēgas no aizmirstiem slēpņiem, riteņbraucēju ķiveres.
Visžēlabaināk noraudzījos, kā nogrimst tava pastkastīte, un apsolīju sev — tik un tā atstāšu zem plūdiem vēsti par degošu pakrūti. Kā nestuves degšanu neizturēs.
Vajag tikai siltas segas no kaimiņu Gunčas aizņemties un siltas rokas, kas smaržo pēc papīra glāzes, kurā ielēji karstu tēju, pirms sāki kraut nestuvēs sapņus.
Tad teici: nu viss, vedam uz morgu!
Silta sega, siltas rokas, viegls caurvējš un plosts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.