Kultūrvēsturiskās reģionālās identitātes ir Latvijas neizmantotais potenciāls
Trīs lietas labas lietas, trīsreiztrīs — pār deviņi novadiņi, un ikvienam kabatā ir kāds cents vai eiro ar trim zvaigznēm.
Mums visiem zināms Latvijas galveno reģionālo identitāšu tiesiskais ietvars — Latvijas Republikas Satversmes (1922. g., respektīvi, 1990.—1993. g.) 3. pants, kurā teikts: «Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.» Tomēr kopš pirmā Latvijas laika (1918—1940) pastāv piecas apgabaltiesas un pieci Saeimas vēlēšanu apgabali, bet otrajā Latvijas laikā (kopš 1990./1991. g.) arī pieci plānošanas reģioni, ieskaitot Rīgu (un Pierīgu).
Mūsu rīcībā ir salīdzināmas reģionālās identitātes, tikai ar ļoti izplūdušām robežām, kas no kultūrvēsturiskā viedokļa joprojām nav noteiktas. Pārvaldība un pašvaldība notiek administratīvās, nevis kultūrvēsturiskās robežās. Kādas robežas mēs novelkam saviem pieciem apgabaliem, pie šī jautājuma acīmredzot būs jāatgriežas.
Vai, piemēram, Kandava, Ragaciems un citi zvejniekciemi pie jūras, Tukums un Jaunpils tiešām ir Zemgale, nevis Kurzeme? Zemgalei savulaik pievienoti vismaz 14 pagasti no Kurzemes. Mediji ziņojuši, ka ļaudis Kandavā un Jaunpilī sevi uzskata par kurzemniekiem un Kandavas pašvaldība izsaka vēlēšanos pievienoties Kurzemes plānošanas reģionam, pie kura tā vēsturiski pieder, bet atbildīgie politiķi Rīgā to joprojām liedz.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.