Šī laikaposma vērtēšanā joprojām esam izvairīgi
Atšķirībā no vairākām citām kultūras jomām (tēlotāja māksla, mūzika) grāmatu izdošanai nacistu okupācijas gados Latvijā pētnieki līdz šim ir pievērsuši salīdzinoši nelielu uzmanību. Tomēr tieši detalizētāka šī perioda grāmatniecības izvērtēšana ļauj apšaubīt pieņēmumu, ka 1941.—1944. gadā izdotās grāmatas ir vērtējamas galvenokārt kā nacistiskās propagandas kanāls, arī salīdzinājumā ar tālaika preses izdošanas praksi. Laikposmā no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim nāk klajā ap 1500 grāmatu latviešu valodā un nošu izdevumu ar kopējo tirāžu aptuveni pieci miljoni eksemplāru. Kaut arī ne gluži izsmeļoši, šī posma grāmatu ražu atklāj bibliogrāfiskais rādītājs Zemes bibliotēkas biļetens (1941—1944) un neregulāri izdotais informatīvais izdevums Latvju Grāmatnieks (1943—1944). Diemžēl šo gadu norises, ar retiem izņēmumiem, izdevēju un literātu atmiņās ir aprakstītas visai skopi.
Vara nomaina varu
Padomju okupācijas pirmajā gadā latviešu grāmatniecība zaudēja ne tikai līdzšinējos grāmatniecības organizatoriskos pamatus un krietnu daļu cenzūras par nevēlamiem atzīto iespieddarbu, bet arī vairākus izdevējus, kas līdz tam ļoti būtiski iespaidoja procesus nozarē. Gan Jāni Rapu (1885—1941), kas, nespēdams samierināties ar sava mūža darba sagraušanu, 1941. gada maijā šķīrās no dzīves, gan Jāni Rozi (1878—1942), kuru, līdzīgi kā Kārli Dūni (1889—1942), Jāni Dūni (1891—1943) un Jāni Alfrēdu Kukuru (1879—1941), skāra 14. jūnija deportācijas.
Var pieļaut, ka daļai Latvijas sabiedrības, arī grāmatnieku, bija ilūzijas par iespēju atsākt padomju varas likvidēto apgādu, tipogrāfiju un grāmatnīcu darbību. Tomēr, tāpat kā padomju laikā, arī nacistu varas iestādes bez īpašas vilcināšanās ķērās pie režīmam nevēlamo izdevumu sarakstu sastādīšanas. Kad pēc nacistu ienākšanas mēģināja likt lietā Izglītības ministrijas Draudzīgā aicinājuma birojam piesūtītās un padomju gadā kādā Vecrīgas noliktavā nobēdzinātās grāmatas, izrādījās, ka «abi okupanti domā vienādi un mazo tautu brīvai domai ir vieta tikai Izejvielā».1
Bija jāizvērtē, kā pilnvērtīgāk izmantot no iznīcības paglābtos Latvijas neatkarības gadu izdevumus, kuru pārdošana tika pieļauta. Tādēļ bijušais akciju sabiedrības Valters un Rapa direktors (1925—1937) Jānis Grīns, kas 1940.—1941. gadā strādāja Izglītības tautas komisariāta bibliotēku nodaļā, bet vācu laikā kļuva par Latvijas neatkarības laika ražīgākā apgāda grāmatnīcas direktoru, vismaz sākotnēji ļāva grāmatas pārdot selektīvi «tikai skolotājiem, māksliniekiem un citiem kultūras darbiniekiem, tiem, kam grāmatas patiesi vajadzēja, bet ne tādiem cilvēkiem, kas tās agrāk nekad nebija pirkuši».2
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.