Ellišķīgi skaisti noslēpumi • IR.lv

Ellišķīgi skaisti noslēpumi

Ilustrācija — Dagne Devjatnikova
Rute Kārkliņa

Manu degunu sakņudina putekļu mākonis. Knapi noturu šķaudienu. Negribu, lai mamma izdzird, ka esmu pamodusies. Šodien ir Vecenes diena, tāpēc viņa tā ņemas — mati mezglā saņemti, putekļu lupata pār plecu, un iet pa dzīvokli kā atspole, no ikdienas pierastās snaudas pēkšņi modusies. Nekāda ilgā gulēšana man tāpat nesanāk, jau pēc brīža atspole ir klāt un piebaksta ar slotaskātu: «Ei, celies augšā! Cik ilgi var gulšņāt?»

Vecenes rītos mamma dzenā gan putekļus, gan mani. «Nomazgā muti! Saklāj gultu! Un tiec beidzot vaļā no tiem briesmoņiem!» viņa klaigā un ar slotu vicinās gar skudru rindu virtuves kaktā, izārdot manis rūpīgi veidoto skudru šķēršļu taku — knaģu barjeras un margarīna Rama kastītes kalnu. Posta darbi skudras samulsina tikai uz mirkli, tūliņ jau tās atkal ir ierindā un turpina savu ierasto ceļu. Es slepus pasmaidu par uzdrīkstēšanos nepaklausīt mammai un noglabāju šķēršļus savā slēpnī aiz plītskrāsns metāla durtiņām.

Manas mammas mamma jeb Vecene, kā mēs viņu saucam, pie mums nāk katru mēnesi. Tajā mirklī, kad pie durvīm atskan ar stingru roku klauvētais «dum dum», vēders apmet prieka kūleni un roka ieslīd mammas plaukstā. Es zinu, nu vairs nekādas dzenāšanas nebūs, un turpmāko minūšu laikā mamma mani ļoti mīlēs. Tā, lai Vecene skaidri redz. Mamma kādas trīs četras reizes mani noglāstīs, piekārtos kleitu un īpašas nepieciešamības gadījumā ar nolaizītu īkšķi paberzēs manu zodu.

Vecenes dienā esmu galvenā — viņa man vaicā, kā šeit pret mani izturas, vai pie mums nāk arī ciemiņi. Kad man pēdējo reizi mazgāti mati, un vai rotaļlietas arī dabūnot. Viņa liek parādīt, kur mūsu mājās atrodas ēdiens. Mamma tad stāv sarkana kā biete, cieši sakniebtiem zobiem. «Māt, beidz šo mūžīgo pratināšanu. Vai nu jau nebūs gana? Tu taču redzi, ka mums nekā netrūkst,» mamma sodās un sūta Veceni pie saldētavas, kur stāv viena mūžsena pelmeņu paka. Vecene tad raud, vicina pret debesīm dūres un sauc: «Dievs, esi žēlīgs šim meitēnam! Pelmeņi, ūdens un klaidone. Viss, ko nabaga dvēsele dabū!» Mamma asi iesmejas: «Dievs, tu saki? Tu jau pati man kā Dieviņš lakatā. Soģe mana. Vienu paņēmi. Nu arī otru gribi pievākt?» Vecene, to dzirdot, šņākdama izvirpuļo pa durvīm, aiz sevis atstājot vien dziļu klusumu un nelielu maišeli ar bulciņām, ko pirmīt sapirkusies pilsētā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu