Ir kaut kas atbaidoši egoistisks pieņēmumā,
ka viss kosmoss ir dziļi atkarīgs no mums,
ka mēs kaut kādā ziņā esam tā centrs, kopsavilkums vai visa kosmosa simbols.
Fernando Pesoa. Stoiķa audzināšana.1
87. diena
Jūtos neaprakstāmi dusmīga. Dusmas. Tas, kas pēdējās nedēļās manī briest, ir kaut kas briesmīgs. Dusmas, naids, slēpta vardarbība. Nepārtraukta spriedze, viss ir pārvērties ieročos: klusums, troksnis, smaržas, vienkārša distance starp mums. Vienreiz es ņemšu un pacelšu roku. Gaidu, lai viņi tikai dod jelkādu ieganstu. Es gribu iesist. Es gribu iesist.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.