jeb Anarhija kuršu ķoniņu brīvciemos un Eiropas brīvnieku kopienās
Jēdzienam «anarhija» mūsdienās tiek piešķirta negatīva nokrāsa, ar to saprotot un asociējot haosu un visatļautību sabiedrībā. Tomēr anarhija (no grieķu an archõs — bez varas) kā sociālās kopdzīves modeļa apzīmējums pirmām kārtām nozīmē sabiedrības pašorganizēšanos un pašnoteikšanos. To īsteno, vadoties pēc sabiedrības locekļu vēlmēm un spējām, nevis valsts varas izdotiem obligātiem noteikumiem un pielietotiem spaidu līdzekļiem.
Bezvara lielā mērā izsaka arī latvieša sapni par pašnoteikšanos un sava īpašuma netraucētu pārvaldi. Šāda sapņa piepildījumam vistuvāk atradušies kuršu ķoniņi, kuri daudzus gadsimtus ir spējuši paturēt dzimtu īpašumus, tos patstāvīgi apsaimniekot, kā arī aizstāvēt pret valsts varas centieniem uzspiest obligātus pienākumus un rīkoties ar viņu darba augļiem.
Tēva zeme ir dzimtas īpašums
Pēc visas Kurzemes iekļaušanas Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara valstī 1267. gadā tika ieviesta jauna tiesisko attiecību forma — gruntskundzība. Tas nozīmēja, ka jaunajam zemeskungam — bruņoto mūku brālībai ar mestru priekšgalā — bija virsīpašnieka tiesības, kas paredzēja pavalstnieku obligātas klaušas un nodevas zemeskunga labā, tiesas varu, kā arī zemes īpašuma nonākšanu zemeskunga rokās mantinieku trūkuma gadījumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.