Mākslinieki

Divi stāsti par radošo patvērumu un veidu, kā būt patiesam pret sevi 

Viņu kaitina mani jautājumi un, kā vēlāk izrādās, ne tikai manējie. Jautājumi, komentāri, attieksmes — apkārtējo reakcija ir iestrēgusi līdzjūtībā par Ilonas vīra, mūziķa Rolanda Ūdra, piedzīvoto. Pirms četriem gadiem kādā ziemas pēcpusdienā viņu notrieca mašīna. Viņš vairs nedzied, taču spēj runāt. Nestaigā, taču spēj sēdēt. Zaudējis sadzīvisku neatkarību, viņš tomēr ir dzīvs. Cieši acīs skatīdamās, Ilona Balode to atgādina, kad ar jautājumiem esmu pienākusi pārāk tuvu. Atkāpjoties mainu sarunas tēmu, un Ilona atdzīvojas. Saprotami. Viņai pietrūkst esības ārpus ieslēgtības dzīvē, kas negribēta sākās tajā ziemas pēcpusdienā.

Vīra nelaime, tuvāku un tālāku paziņu līdzjūtība un jautājumi ieslēdz nelaimē, apšaubot, ka ir dzīve arī ārpus tās. «Desmit dienas nevarēju nomazgāties. Kad saņēmos un iegāju dušā, sapratu, ka būšu dzīvotāja. Daudz raudāju. Atceros to drausmīgo nogurumu. Man otrajā stāvā ir maza istaba — mana miera osta. Ūdris ir pirmajā stāvā, kur dzīvo mana mamma. Atceros, saņemos noiet lejā, nomainīt pamperu. Ūdris ir smags, garš, liels. Ar visu manu tukšumu man bija jāsaņemas to darīt. Izdaru, samīļoju Bārtu (Ilonas un Rolanda dēls), lai viņš redz, ka mamma ir. Tas paņem visas spēka rezerves. Tad velkos augšā un iekrītu gultā kā dārzenis. Raudu no tā, ka esmu izsīkusi tukša. Nesaprotu, ko darīt ar sevi. Kā var tā būt, ka nevar pavilkties? Tā bija kailākā dzīvības izvilkšana.» 

Vai ir brīvdienas no sāpēm, zaudējuma, līdzjūtības? Ilgu laiku Ilona par to šaubījusies. Varbūt šaubās vēl aizvien, taču pretojas centieniem ieslēgt viņu ciešanās. Atdzīvojas, kad stāsta par iespēju mācīties ķīniešu valodu, par to, ko viņai nozīmē rakstīšana un kikboksa treniņi. Kas ir pa vidu starp izdzīvošanas tukšumu un spēju atkal būt dzīvai? «Ventspilī ir mana mamma, viņa palīdz ar Bārta pieskatīšanu, es varu ieslēgties savā istabā un kādu brīdi nedzirdēt neko. Lēnām, lēnām, kārpījos no tukšuma ārā. Sākumā gulēju un blenzu griestos, nevarēju pakustināt rokas, kājas. Lēnām sāku atgulēt miegu. Sāku krāsot mandalas. Bija tāds tukšums, ka nevarēju neko radošu uzzīmēt, bija vajadzīgs kāds gatavs rāmis. Agrāk smējos par krāsojamajām grāmatām. Tikai neradoši cilvēki krāso. Tie, kas paši neko nespēj radīt. Bet tas bija veids, kurā es sāku atgūt enerģiju. Pirms tam negleznoju, nezīmēju. Tas bija ceļš, meklējums ārā no tukšuma.» 

No kurienes izmisuma vidū cilvēkā rodas vajadzība satvert zīmuli un piespiest to pie papīra, bezspēkā novilkt krāsainu līniju? Un tad novilkt vēl vienu un vēl… No kurienes? Krīzē koncentrējamies svarīgākajam — izdzīvošanai vai rūpēm par citiem. Racionāli domājot, nevienā no šiem uzdevumiem krāsu zīmuļi nav noderīgi. Bet bija taču kāds stimuls, kas Ilonai lika sameklēt zīmuļus un krāsojamo grāmatu! Pirms nelaimes viņa mēdza uzstāties kopā ar Ūdri, dziedot un spēlējot akordeonu, bet smagākajā brīdī roka pastiepās pēc zīmuļa, nevis mūzikas instrumenta, vēloties darīt ko nebijušu, nevis mierināt sevi ierastajā.