Tālas noskaņas pierobežā • IR.lv

Tālas noskaņas pierobežā

Apkaimes bēdīgo garu ilustrē kadri, kas atgādina pabalējušus polaroīda fotouzņēmumus — sabrukušas, pamestas viensētas, aizauguši dārzi, seni ģimenes foto. Publicitātes foto
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Kinorežisora Ivara Zviedra dokumentālā filma Valkātājs ir stāsts par cilvēku, kas palīdz pārbēdzējiem

Vārds «valkātājs» apzīmē jaunu profesiju, ko Latvijas un Eiropas Savienības Austrumu pierobežā radījusi nelegālā imigrācija un bezdarbs. Kinorežisora Ivara Zviedra spēja pamanīt, atrast savām filmām īstos stāstus un varoņus ir apbrīnojama. Purva Inta filmā Dokumentālists (2012), mežcirtēju kolorītā kopiena filmā Zāģeri (2017), gliemežu lasītāji Īrijā filmā Bēgums (2009), mamma ar dēlu no Lielajā Kristapā pirmizrādītās Afigenna (2019) — viņa filmas kā nekļūdīgs barometrs uzrāda tēmas, kas atrodas ārpus Latvijas sabiedrības komforta zonas. Un, lai cik skaudrs būtu Zviedra vērojums, kā atzīst viņš pats, «pēc visām filmām katram varonim varu paspiest roku, un nav tā, ka būtu kauns acīs skatīties». 

Zviedra jaunais kinodarbs nav trilleris par robežpārkāpēju un cilvēku kontrabandistu, bet gan pieklusināts, vērīgs un pat poētisks kino par pierobežā mītošo laukstrādnieku Gati jeb Pepiņu un viņa piedzīvojumiem. Vārda «valkātājs»  izcelsme saistīta ar latgaliešu «volkāt» — vilkt no vienas vietas uz otru kā, piemēram, ragaviņas. Filmā tas ir cilvēks, kurš «valkā» nelegālos imigrantus — palīdzot atrast ceļu pāri robežai, citreiz arī atbal-stot, pat nesot pārgurušos, baskājainos ceļotājus. Pierobežā vilinājums «valkāt» ir liels — atlīdzība par cilvēku pārvešanu salīdzinājumā ar niecīgajām iespējām nopelnīt citviet ir neaptverama. 

Apkaimes bēdīgo garu ilustrē kadri, kas atgādina pabalējušus polaroīda fotouzņēmumus — sabrukušas, pamestas viensētas, aizauguši dārzi, seni ģimenes foto un krustdūrienā izrakstīti dekoratīvie dvieļi ar labas ēstgribas vēlējumiem pie mūrīša mājās ar iebrukušu jumtu. 

Latvijas un vienlaikus Eiropas Savienības robeža te ir mītiski meži, ogulāji un upes, teritorija, kurā Pepiņš, filmas galvenais varonis, orientējas kā savā kabatā. Viņš gandrīz vai vienīgais ar iejūtību runā par robežas pārbēdzējiem: «Cilvēks grib citur dzīvot. Vai es viņam teikšu — nē, tu šeit nenāksi, mani neinteresē, ka tev tur ir karš, bet šeit nav?» Īsti neiederīgs saimniecībā (kur viņš strādā, pieskatot lopus, kā var spriest no sarunām ar saimnieci, par vēdera tiesu un pajumti), neiederīgs cietumā, no kura iznākot, viņa smejīgās acis ir zaudējušas nebēdnību, Pepiņš pārstāsta mammas kādreiz teikto: «Tu esi labs dzīvē, bet tu būsi šausmīgi nelaimīgs.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu