Laiks ar Maestro • IR.lv

Laiks ar Maestro

1
Mariss Jansons
Gunda Vaivode, Latvijas Radio 3 Klasika, speciāli Ir

Starptautiskie mediji atgādina Marisa Jansona (1943—2019) izcilos nopelnus pasaules koncertzālēs, bet mūsu pēdējā sarunā viņš sapņoja vēl muzicēt Rīgā

Orķestris ir diriģenta laime un traģēdija. Tas var sagādāt visspēcīgāko gandarījumu, bet bez orķestra diriģents mirst, jo ģenerālis bez armijas nav ģenerālis. Mariss Jansons to zināja un 30. novembrī, Andreju un Andru dienā, Providences aicināts devās mūžībā. Gluži kā grieķu varonim Ahilejam, papēdis arī viņam kļuva par vājo vietu. Koncertu atteikumi skumdināja mūziķus un klausītājus, bet visvairāk diriģentu pašu, tāpēc gadu desmitos dedzinātā sirds uzliesmoja kā oranži dzeltenā tulpe Mariss Jansons.

Šobrīd pasaules mediji uzskaita Maestro izcilos darbus un nopelnus. Tādu ir ļoti daudz. Lai vārdi neizklausītos pēc steidzīgas glorifikācijas, būtu vajadzīgs laiks. Laiks bez Marisa. Tomēr ir dažas atziņas, kas skaidras jau tagad: mēs esam zaudējuši vienu no visu laiku harismātiskākajiem diriģentiem, kuru par tādu uzskatīja ne tikai mūziķi un kritiķi, bet arī amata brāļi. «Viņš ir lielākais no mums» — tā Jansonu iezīmēja Saimons Retls. Arī manā pieredzē Mariss Jansons vienmēr būs sinonīms Mālera pārpasaulīgajam skaistumam, Šostakoviča drāmai, Štrausu elegancei, Čaikovska sāpēm un Bēthovena spēkam.

«Diriģentam ir jābūt izglītībai, inteliģencei, psihologa dotībām. To visu var iemācīties. Arī diriģēšanu kā profesiju var iemācīties. Bet ir viena lieta, ko jūs nekad nevarēsit iemācīties — to, ko devis Dievs. Es mēģināšu to izteikt: tā ir iekšēja enerģija, fluīdi, kas orķestrim liek just, ka jūs viņus vadāt.» Šo prātulu Maestro izteica mūsu pirmajā lielajā sarunā 2004. gada 4. septembrī, kad viņš, gadu sabijis Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vadībā, paralēli sāka darbu Amsterdamas Concertgebouw. Aroda noslēpumus Mariss mācījās vispirms no sava tēva Arvīda Jansona. Visslavenākais pārmantotais teiciens laikam ir «neliec cukuru pie medus». To seniors sacījis arī manai kolēģei senā radiointervijā, kuras ierakstu aizvedu Maestro. Viņš sirsnīgi pateicās, bet piebilda, ka to vēl nevarēšot klausīties. Pārāk sāpīgi… Parēķināju — tobrīd bija pagājuši trīsdesmit gadi kopš tēva nāves.

Par savu diriģenta karjeru Mariss bija pateicīgs ne tikai ģimenei. Viņš daudz ko iemācījās no leģendārā Jevgeņija Mravinska Ļeņingradā, Hansa Svarovska Vīnē un Herberta fon Karajana Zalcburgā, no virknes kolēģu, kuru mēģinājumus viņš nekautrējās apmeklēt, pat meistara kārtā esot. Vairāk nekā 20 gadus Jansons auga kopā ar savu orķestri Oslo (tieši Maestro atvadu dienā piemiņas koncertu tur diriģēs Andris Poga) un septiņus gadus Pitsburgā. Pēc viņa kāroja Londonas, Vīnes un Berlīnes filharmoniķi, un viņš tērēja spēkus, lai visu pagūtu. Pēc liktenīgā infarkta izrādes Bohēma laikā 1996. gadā nebija viegli atsākt diriģēšanu. Muzicēt «uz puskāju» Maestro nebija gatavs. «Es vēlos strādāt ar cilvēkiem, kas mūzikas vārdā ir gatavi mirt» — tik stipri viņš teica, un koncertos gadījās, ka klausītāji pat nepamana diriģenta sirds stimulatora restartu. To nojauš vienīgi mūziķi, kas jūt impulsus, un dzīvesbiedre Irina, kura vienmēr sēž zālē. Viņa jokoja, ka uz 75. dzimšanas dienu uzdāvināšot vīram nelielu skatuvīti, jo tad viņš labi jutīsies arī mājās. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu