Laikabiedri Jāni Bisenieku uzskatīja par plaša vēriena «saimniecisku ģēniju», ne sliktāku par Krišjāni Valdemāru — viņam ir lieli nopelni Latvijas lauksaimniecības modernizācijā un pat kultūras attīstībā
Pozitīvs domātājs, no dabas apdāvināts ar lielām kombinēšanas spējām — tā par Jāni Bisenieku (1864—1923) gadu pēc viņa nāves rakstījis biogrāfs Gotards Krūmiņš. Bisenieks nāca pasaulē turīga Zemgales zemkopja ģimenē Jelgavas apriņķa Kroņvircavas pagastā. Pasaules mēroga miljonāriem biznesa ķēriens parādoties jau skolas un studiju gados. Ar Bisenieku bija līdzīgi.
Lauksaimniecības zinības viņš apguva Rīgas Politehnikumā, iestājās korporācijā Selonija un drīz ievēroja, ka seloņu studentiem ir problēmas ar pusdienām. 1888. gadā apķērīgais jauneklis Selonijas mītnē noorganizēja ēdināšanu jeb «ķēķi». Sākumā pusdienas maksāja 10 kapeiku, bet, kad nolīga īpašu saimnieci un iekārtoja virtuvi, jau 20 kapeiku. Tas tik un tā bija krietni lētāk nekā ārpus korporācijas sienām. Nākamo Bisenieks noorganizēja tā saukto «pumpkasi», kas nodarbojās ar īstermiņa aizdevumu izsniegšanu seloņiem. Pasākums gan pastāvēja tikai pāris gadu, jo latviešu studenti nebija naudīga publika un viņu īstermiņa kredīti drīz pārvērtās par ilgtermiņa.
1890. gadā censonis pabeidza Politehnikumu kā diplomēts agronoms. Divus gadus vēlāk Bisenieks apmetās uz dzīvi Zemgales maizes klēts centrā Jelgavā. Domājams, viņam jau tad galvā bija biznesa plāns. 1892. gadā viņš Jelgavā sāka izdot Lauksaimnieku kalendāru, kurā propagandēja jaunākās lauksaimniecības atziņas, kas pārsvarā saistījās ar minerālmēslu izmantošanu un mehanizāciju. Rokasgrāmatas paveida kalendārs turpmāk kļuva par neatņemamu katra progresīva lauksaimnieka bibliotēkas sastāvdaļu, turklāt 1894. gadā Bisenieks vēl iegādājās žurnālu Zemkopis, un vēl tajā pašā virzienā vēlāk strādāja arī viņa izveidotās izdevniecības un specializētie grāmatu veikali. «J. Bisenieks saprot, ka katrai jaunai domai, lai tā kļūtu tuva un saprotama, biežāk jānāk lauku sētā,» savulaik atzinis 20. gadsimta agronoms un publicists Jānis Zālītis.
19. gadsimta beigās ražošanas izaugsmi Latvijas laukos aizvien jūtamāk bremzēja darbaroku trūkums. Bisenieks atskārta, ka risinājums ir mehanizācija. Taču to vislabāk bija ieviest, zemniekus ne tikai izglītojot un ieinteresējot, bet vēl apvienojot biedrībās. Tā 1893. gadā tapa Jelgavas Lauksaimniecības biedrība, kurai drīz bija ap 300 biedru. Pie šīs biedrības dibinātā tirdzniecības struktūra Konzums kļuva par Bisenieka poligonu, kurā viņš, kā vēlāk rakstīja, «attīstīja savu veikalniecisko talentu».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.