fbpx

Ielaista kaite 4

79 gadus veco Emeritu Spergu pēc insulta līdz Rēzeknes slimnīcai aizveda stundas laikā, taču dežūrārsts neko nekonstatēja un izrakstīja uz mājām. Pacientes meita pati savā auto māti aizveda uz Daugavpili, taču tās speciālisti atzina — nu jau par vēlu! Foto — Edīte Husare
Gunita Nagle, Baiba Kļava
Print Friendly, PDF & Email

Jau pusgadu Latvijā visas slimnīcas darbojas atbilstoši pieciem atšķirīgiem pakalpojumu līmeņiem, lai sniegtu pacientiem visatbilstošāko palīdzību. Akūtiem slimniekiem nebūtu jāiestrēgst vietās, kur viņus nespēj glābt, tomēr dzīvē šī kārtība vēl īsti nedarbojas. Kāpēc reģionu slimnīcās pacienti mirst biežāk, un kas jādara, lai to mainītu?

No pulksten deviņiem vakarā, kad Emerita Sperga pēc Panorāmas noskatīšanās saļima savās Viļānu mājās ar šķību seju un mēma, līdz brīdim, kad neatliekamās palīdzības brigāde viņu nogādāja Rēzeknes slimnīcā, pagāja apmēram stunda. Pietiekami, lai insulta gadījumā sāktu trombu šķīdināšanu. Trombolīze jāveic pirmo četru stundu laikā, lai atjaunotu asinsriti smadzenēs un novērstu vai mazinātu to bojājumus.

Tomēr Emerita šo palīdzību nesaņēma — Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs datortomogrāfijā viņai nekonstatēja insultu un izrakstīja uz mājām. Nakts melnumā meita Ilze Sperga, slimnīcas medmāsiņas pamudināta, pati savā auto veda māti uz Daugavpili, kur nonāca četros no rīta. Tāpat kā Rēzeknes, arī Daugavpils slimnīcai ir augstākais reģionālās slimnīcas statuss un īpaša insulta vienība, taču tās speciālisti atzina — nu jau par vēlu! 

Tagad Rēzeknes ārsts Tihonovs ir atstādināts no darba, bet Ilze Sperga iesniegusi prasību Veselības inspekcijai un Ārstu biedrībai izvērtēt ārsta rīcību. Viņa grib skaidru atbildi — kas ir atbildīgs par to, ka viņas mamma 80. dzimšanas dienu 26. septembrī sagaida ar tādiem smadzeņu bojājumiem, ka pasauli uztver kā divgadīgs bērns? 

Ilze arī vēlas, lai slimnīcās mainītos attieksme pret infarkta un insulta pacientiem. «Izskatās, ka tādās slimnīcās kā Rēzeknē šādus pacientus negaida, cenšas ātrāk izrakstīt, bet mājās viņi drīz nomirst,» saka Ilze. 

Tas nav pārspīlējums — mēneša laikā pēc hospitalizēšanas Rēzeknes slimnīcā pērn tiešām miruši vairāk nekā 40% infarkta pacientu un tikpat hemorāģiskā insulta jeb smadzeņu asinsizplūduma gadījumā. Mirstības rādītājs infarkta gadījumā divarpus reizes pārsniedz valstī vidējo. Un Rēzekne nebūt nav vienīgā — mirstība ar infarktu un insultu reģionu un lokālajās slimnīcās ir biežāka nekā Rīgā.

Kā tik augsta līmeņa slimnīcā kā Rēzeknē ārsts neatpazina insultu? Latvijas 26 slimnīcas (neskaitot specializētās) ir sadalītas piecos līmeņos — pirmais ir zemākais, kurā pieejamo pakalpojumu loks ir šaurs, bet piektajam atbilst lielās universitātes slimnīcas galvaspilsētā ar visplašāko un labāko pakalpojumu kvalitāti. Reģionos augstākais jeb ceturtais līmenis ir septiņām slimnīcām, tajā skaitā Rēzeknes, Daugavpils un Vidzemes slimnīcai Valmierā.

Vai slimnīcas Latvijā tiešām spēj nodrošināt tādu pakalpojumu kvalitāti, kādu prasa uz papīra piešķirtais līmenis? Uz šo jautājumu Ir meklēs atbildi trīs rakstu sērijā — šonedēļ pievēršamies Latgales un Vidzemes reģionam, nākamajā žurnāla numurā pētīsim situāciju otrā Daugavas pusē, Kurzemē un Zemgalē, bet noslēgumā vēl pēc nedēļas analizēsim problēmas galvaspilsētas lielajās klīnikās.

Kārtība uz papīra

Lai neatliekamā palīdzība insulta pacientu pēc iespējas ātrāk nogādātu slimnīcā, kur pieejama visa nepieciešamā ārstēšana, valstī ir izveidotas deviņas insulta vienības: Austrumu un Stradiņa slimnīcā Rīgā, kā arī visās septiņās reģionālajās slimnīcās.

Tomēr insulta ārstēšanā Latvijai ir vissliktākie rezultāti OECD valstu vidū. Pēc išēmiskā insulta jeb smadzeņu asinsvadu nosprostošanās 30 dienu laikā OECD valstīs nomirst vidēji 11,6% pacientu, bet Latvijā — 25,7%. Nevienā citā valstī šis rādītājs nav tik augsts. Igaunijā, kas drūmajā statistikā ieņem otro vietu pēc Latvijas, nomirst 17,3% pacientu. 

Oficiālais hospitalizācijas plāns nosaka — neatliekamās palīdzības dienestam akūtie insulta pacienti ārpus Rīgas jāved uz reģionālajām slimnīcām. Tomēr slimnīcu vadītāju un arī Nacionālā veselības dienesta (NVD) teiktais liecina, ka dzīve atšķiras no teorijas.

Piemēram, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā neirologs strādā tikai pa dienu, tāpēc NVD ieskatā insulta vienības tur nav. Praksē mēdz būt arī tā, ka akūts insulta pacients nonāk reģionālajā slimnīcā, taču palīdzību nesaņem. Ne tikai tāpēc, ka ārsts nespēj noteikt diagnozi, kā jūlijā Rēzeknē notika ar Emeritu Spergu, bet arī tāpēc, ka slimnīcās trūkst speciālistu.

«Diemžēl tā mēdz būt. Ir tādas dienas, kad mums slimnīcā nav neviena neirologa. Ja vienīgais neirologs saslimst, nav, kas viņu aizvietotu,» stāsta Daugavpils slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs. 

Kā piemēru viņš min aizvadīto vasaru, kad vienīgais neirologs slimnīcā bijis nodaļas vadītājs Aleksandrs Kušnirovs. 68 gadus vecais ārsts ar smaidu atklāj noslēpumu — lai fiziski izturētu lielo slodzi, ik dienu tik reižu atspiežas pret zemi, cik viņam ir gadu. Reizēm pēc diennakti ilga darba slimnīcā viņu negulējušu atkal izsauc pie pacientiem. «Neko darīt, esmu jau pieradis,» saka Kušnirovs, bet direktors Semjonovs nopietni norāda, ka ārsts strādā «uz izdegšanas robežas». «Neiroloģijas nodaļā mums visi speciālisti ir vai nu pensijas vecumā, vai jaunie rezidenti. Uz rezidentiem turas dežūras, par ko viņiem sirsnīgs paldies,» stāsta Semjonovs.

Kā visās reģionālajās slimnīcās, arī Daugavpilī darbojas īpašā insulta vienība, taču šo pacientu mirstība Latgales lielākajā slimnīcā tik un tā ir stipri augstāka nekā valstī vidēji. Semjonovs skaidro — bieži vien akūtie pacienti vispirms tomēr nonāk lokālajās slimnīcās, kur viņiem nevajadzētu atrasties. Kamēr slimnieks pēc tam tiek līdz Daugavpils uzņemšanas nodaļai, četras kritiskās stundas jau pagājušas un trombolīzei par vēlu. «Pat ja lokālajās slimnīcās diagnosticē operatīvi, pēc tam seko neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana un transportēšana,» skaidro Semjonovs.

Viņa teikto apstiprina Madonas slimnīcas vadītājs Artis Stuburs. «Reģionālajās slimnīcās, kur ir insulta vienības, šis pakalpojums ir neregulārs — var būt, ka aizved uz slimnīcu, bet tur pasaka, ka neirologs būs tikai no rīta. Tad ved pie mums, bet te nav insulta vienības un tāda pakalpojuma arī nebūs,» viņš apliecina kolēģa teikto, ka praksē viss nenotiek pēc plāna.

Veselības ministrijā skaidro, ka lokālajās jeb trešā līmeņa slimnīcās pacientiem būtu jānonāk tikai gadījumos, kad pēc insulta pagājušas jau vairāk nekā 24 stundas vai arī cilvēkam ir citas nopietnas veselības problēmas, kuru dēļ operatīvu glābšanu insulta vienībā vairs neveic, piemēram, smaga onkoloģiska saslimšana vai demence, meningīts, krampju lēkmes vai arī pārsniegts 80 gadu slieksnis. Visās slimnīcās, kurās nav insulta vienību, ārstē pacientus, kuriem vajadzīga tikai kopšana un terapija. Tāpēc dati ir likumsakarīgi — pacientu šajās slimnīcās nav tik daudz, taču mirstības līmenis ir augsts.

Emerita Sperga pēc insulta izdzīvoja, taču zaudētās apziņas spējas nav atguvusi, neraugoties uz ārstu pūlēm. Pēc nonākšanas Daugavpils slimnīcā 18. jūlija rītā viņu šeit piecas dienas ārstēja insulta vienībā, pēc tam vēl piecas — neiroloģijas nodaļā. Vēlāk meita pati noorganizēja un apmaksāja mammai divu nedēļu rehabilitāciju Jaunķemeru sanatorijā, tikpat ilgi Siguldas slimnīcā. «Mamma ir citāda, bet emocionāli viņa ir mana mamma. Kad mani ierauga, apskauj un priecājas kā neviens cits,» stāsta Ilze.

Veselības inspekcijas darbinieki jau jūlijā paši nolēma izvērtēt šo gadījumu, jo Ilze Sperga savu izmisumu par mammas nelaimi un ārstu neatsaucību Rēzeknē pastāstīja tviterī, gadījums guva plašu rezonansi.

Inspekcijas secinājums — sākotnējā ārsta palīdzība bijusi pareiza. Pacientei uzlikta sistēma, iedotas zāles, asinsspiediens normalizējies. «Svaigu insultu var arī neredzēt datortomogrāfijā,» inspekcijas vadītājas vietniece Anita Slokenberga skaidro, kā ārsts Tihonovs varēja neatklāt tik smagu diagnozi un izrakstīt pacienti mājās. Tomēr par viņa lēmumiem inspekcija nevar spriest, jo nav saņemti paša ārsta paskaidrojumi. Pēc neoficiālas informācijas, Tihonovs ir nopietni saslimis, atrodas dziļā bezsamaņā jeb komā.

Spergas gadījums arī parāda, cik atšķirīgi ir dažādu ārstu secinājumi par jautājumu, kas ir izšķirošs pacienta dzīvībai un veselībai. Slokenberga pauda Ir viedokli, ka trombolīzi Spergai nemaz nedrīkstētu veikt, jo viņai ir cukura diabēts un atkārtots insults. Tātad viņu nebūtu glābusi arī savlaicīga diagnozes noteikšana Rēzeknē. Savukārt Daugavpils neirologs Kušnirovs oponē — ne iepriekšējs insults, ne diabēts nav indikācijas, lai noteikti neveiktu trombolīzi. Arī Veselības ministrijas galvenā neiroloģe Viktorija Ķēniņa saka — ja diabēts ir viegls un iepriekšējais insults bija vismaz pirms gada, trombolīzi varēja veikt. Tikai smags diabēts un nesens insults ar komplikācijām var būt iemesls ārsta lēmumam nešķīdināt asinis.

Ilzes Spergas iesniegumu par ārsta darbību Veselības inspekcija ir pārsūtījusi Ārstniecības riska fondam, lai tas izdarītu secinājumu par kaitējuma esamību — fonds lēmumu pieņem sešu mēnešu laikā.

Rēzeknes slimnīcas valde Tihonovu uzreiz pēc šī gadījuma atstādināja no ārsta pienākumiem, jo viņa rīcībai jau iepriekš bijušas smagas sekas. 2015. gada martā neatliekamās palīdzības mediķi Rēzeknē pie šī dežūrārsta nogādāja vīrieti, kuram bija konstatējuši miokarda infarktu. Tihonovs diagnozi neapstiprināja un izrakstīja viņu uz mājām, kur cilvēks pēc dažām stundām nomira. Lai gan Austrumu slimnīcas kardiologi un tiesu mediķi policijai norādīja, ka ārsts nepareizi interpretējis elektrokardiogrammu un noteicis kļūdainu diagnozi, viņš līdz pat šī gada jūlijam turpināja strādāt slimnīcā.

Ārstu biedrība skaidro, ka Latvijā ļoti reti aptur ārsta sertifikātu — tas notiek tikai ar tiesas spriedumu vai pēc ārsta paša lūgumu. Tihonovs nav tiesāts un, kamēr viņš slimo un nevar atbildēt uz jautājumiem, Ārstu biedrība arī neizskatīs Spergas prasību vērtēt viņa rīcību.

Toties Veselības inspekcija pašlaik pārbauda visu insulta vienību darbu slimnīcās. «Nevarētu teikt, ka tās strādā slikti,» Slokenberga īsi ieskicē atklāto, taču sīkāk nekomentē — datus vēl apkopo, audita rezultāti būs zināmi novembrī. Viņa atkārto jau no slimnīcām dzirdēto, ka ir insulta vienības, kurās strādā tikai viens vai divi neirologi. Lai nodrošinātu nepārtrauktu viņu pieejamību, ieviestas «mājas dežūras» — neirologu jebkurā diennakts stundā var izsaukt uz slimnīcu. «Kā pagaidu risinājums tas ir labs. Bet ideāli būtu, ja katrā insulta vienībā ik diennakti būtu neirologs, kurš atrodas slimnīcā,» saka Slokenberga.

Nodaļa ar vienu ārstu

Latvijas slimnīcās trūkst ne tikai neirologu, bet gandrīz visu jomu speciālistu. Daugavpilī ir visā valstī lielākā reģionālā slimnīca — pusgada laikā te hospitalizēti vairāk nekā 10 tūkstoši pacientu —, taču mediķu trūkuma dēļ augustā radās krīze. Pēkšņas ārsta slimības dēļ slimnīcā palika tikai viens anesteziologs, kuram katru dienu bija jāpiedalās 9—10 operācijās. Jau pēc dažām dienām kļuva skaidrs, ka tik liela slodze ir neizturama, un valde nolēma līdz 1. septembrim atcelt plānveida operācijas.

«Cilvēku trūkst,» saka slimnīcas vadītājs Semjonovs. «Krīzes situāciju izsludinājām tāpēc, ka vasarā lielākā daļa no tuvākajām Latgales ārstniecības iestādēm slēdz dažas nodaļas. Viņi rēķinās, ka Daugavpils vienmēr nodrošina neatliekamo palīdzību. Tā kā pirmo reizi desmit gadu laikā mums bija jāaptur ķirurgu darbs, tas bija jāpasaka skaļi — lai visi zinātu,» skaidro Semjonovs.

Gan Latgales, gan Vidzemes slimnīcās daudzās jomās ir tikai pa vienam ārstam — ja speciālists saslimst vai dodas atvaļinājumā, slimnīcas slēdz nodaļu vai atsaka pakalpojumus. NVD dati liecina, ka Krāslavas slimnīcā pavasarī saslima traumatologs un gandrīz mēnesi slimnīcā neveica neatliekamās un traumatoloģiskās operācijas, bet vasarā stacionāru uz mēnesi vispār slēdza. Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā ir tikai viens endoskopijas ārsts — atvaļinājuma laikā jūlijā neviens neveica endoskopijas. Šajā mēnesī darbinieku atvaļinājuma dēļ slēdza arī infektoloģijas nodaļu. 

Preiļu slimnīcā vasarā uz mēnesi slēdza terapijas nodaļu, bet Cēsu klīnikā gandrīz divus mēnešus neveica gūžu endoprotezēšanas operācijas.

«Protams, slēdzam uz mēnesi terapijas un ķirurģijas nodaļu. Tā taču ir milzīga problēma — mediķu trūkums! Es pat nezinu, ko slimnīcām darīt,» komentē Krāslavas slimnīcas vadītāja vietniece Jeļena Ogorelova. Viņa saka — nav tādas medicīnas nozares, kurā būtu pietiekami daudz speciālistu.

Daugavpils slimnīcas budžetā ir paredzēts pusotrs tūkstotis mediķu slodžu, bet arī šajā lielākajā reģionālajā slimnīcā darbinieku trūkst. Vajag četrus neirologus, tikpat ķirurgu un internistu, trīs neatliekamās palīdzības ārstus, trīs oftalmologus un ginekologus, vienu onkologu ķīmijterapeitu. Vadītājs Semjonovs turpina un turpina saukt, līdz saskaitām — trūkst 42 mediķu. «Esam dabūjuši anesteziologus mūsu speciālistu atslogošanai. Lielākoties darbam dežūrās, jo viņi strādā  ārstniecības iestādēs citās pilsētās,» stāsta Semjonovs. Viens braukās no Rēzeknes, otrs piekritis strādāt ik mēnesi vienu nedēļu, bet vēl viens rezidents pieredzējuša kolēģa uzraudzībā dežurēs brīvdienās.

Pēdējo desmit gadu laikā ir nomiruši 12 Daugavpils slimnīcas ārsti vecumā no 39 līdz 65 gadiem. «Lielākoties visi mira pēkšņi, pēc infarkta vai insulta. Domāju, ka līdz tam viņus noveda pārslodze. Viņu vidū bija kardiologs, ķirurgs, ginekologs, arī anesteziologs,» stāsta Semjonovs. Turklāt personāls noveco. «Mūsu slimnīcā no 238 ārstiem 40 ir virs 65 gadiem.» Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, kas interesējās par operāciju apturēšanu Daugavpils slimnīcā, viņš sagatavojis precīzu informāciju — infektologam ir 79 gadi, otolaringologam — 77, urologam — 76.

Šogad maijā uzņemoties vadīt Daugavpils slimnīcu, Semjonovs starp svarīgākajiem uzdevumiem izvirzīja jaunu speciālistu meklēšanu. «Man būs tikšanās ar augsti kvalificētiem speciālistiem no Rīgas,» Semjonovs paskatās uz sienas kalendāru, kur iekrāsotas tikšanās dienas. Topošos ārstus uz Daugavpili viņš vilina ne tikai ar dzīvokli, bet arī ar strauju karjeru un labu atalgojumu. «Visi saprot, ka universitātes slimnīcās uz rezidentiem turas uzņemšanas nodaļas, bet visas plānveida operācijas sev patur sertificētie speciālisti. Savukārt Daugavpilī rezidentam ir iespēja iesaistīties gan uzņemšanas nodaļas darbā, gan asistēt operāciju zālēs un piedalīties terapeitiskajā profilaktiskajā darbā,» skaidro vadītājs. «Otrkārt, mēs Daugavpilī rezidentiem maksājam tikpat, cik sertificētiem speciālistiem.» Slimnīcai jau izdevies noslēgt līgumus ar 43 jauniem speciālistiem, kuri rezidentūru pabeigs 2021.—2023. gadā.

Piemaksā, lai ārsti pārceltos

Veselības ministrijā labi zināms, ka slimnīcās trūkst mediķu. Šogad pirmo reizi apkopoti pašu slimnīcu dati par vakancēm — trūkst vismaz 576 ārstu, 287 māsu, 303 ārstu palīgu un 115 māsu palīgu. Tiesa, datus atsūtīja tikai 26 slimnīcas, nevis visas 40 aptaujātās ārstniecības iestādes, kurās ietilpst arī psihoneiroloģiskās un citas specializētās slimnīcas. Ja atbildētu visi, skaitļi būtu vēl lielāki. 

NVD ierēdņi kopš aprīļa sākuši slimnīcu darba pārbaudi klātienē, līdz šim apzinot 17 slimnīcas. Dienests norāda, ka slimnīcas mēdz slēpt mediķu trūkumu. Jo, ja speciālistu trūkuma dēļ nav iespējas sniegt kādu pakalpojumu, tad slimnīcai no tā jāatsakās, bet tas nozīmē gan valsts finansējuma samazinājumu, gan iespējamu slimnīcas līmeņa pazeminājumu.

NVD zina arī to, ka mediķu trūkuma dēļ slimnīcas uz vasaru slēdz nodaļas un ir tādas, kurās strādā tikai viens sertificēts speciālists, kurš vienlaikus dežurē arī uzņemšanas nodaļā vai pēc darba skaitās «mājas dežūrā». NVD Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika to uzskata par «nepieņemamu». Kādu viņa redz risinājumu? Ja galvenais mediķu deficīta iemesls ir nepietiekamās algas, tad vienīgā izeja ir to paaugstināšana.

«Ir slimnīcas, kas darbā iesaista rezidentus, un tas droši vien arī ir jautājums — vai tā var izlīdzēt,» komentē Reinika. Arī Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa uzsver, ka «rezidents nav vakanču aizpildīšanai, viņa galvenais pienākums ir mācīties». 

Kā novirzīt ārstus uz reģioniem, valsts domājusi jau agrāk. Tikai trešdaļa iedzīvotāju mīt Rīgā, taču gandrīz 60% ārstu praktizē galvaspilsētā. Lai mainītu šo disproporciju, jau kopš 2011. gada valsts maksā par 30% augstāku algu tiem rezidentiem, kas strādā ārpus Rīgas, nevis paliek galvaspilsētā (no šā gada rezidenta alga ir 950 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet ārpus Rīgas — 1235 eiro). Šai politikai ir rezultāti, taču nepietiekami. Piemēram, 2018. gadā rezidentūru pabeidza 177 jaunie speciālisti, no tiem slimnīcās strādā 117 — Rīgā 82, bet reģionos 35. Tātad trešdaļa. Tomēr tas ir gandrīz dubults pieaugums, salīdzinot ar 2010. gadu, kad no 74 rezidentūras absolventiem, kas izvēlējās strādāt slimnīcā, tikai 13 devās ārpus Rīgas.

Kopš pērnās vasaras Latvijā darbojas Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēts projekts, kura kopējās izmaksas ir gandrīz 10 miljoni eiro — tas paredz pārcelšanās kompensācijas un ikmēneša uzturēšanās izdevumus divu gadu garumā tiem mediķiem, kuri no galvaspilsētas pārceļas strādāt reģionos. Šāds atbalsts plānots 1420 mediķiem. Šogad jau pārcēlušies 340 mediķi, to vidū 52 ārsti un 62 ārsta palīgi, kā arī 52 māsas un 163 māsu palīgi. Vairums izvēlējušies strādāt Daugavpils un Vidzemes slimnīcā, kā arī Cēsu klīnikā, tāpat Daugavpils un Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Par daudz slimnīcu

Pirms četriem gadiem savus ieteikumus Latvijas slimnīcu tīkla sakārtošanai sniedza Pasaules Bankas eksperti. Viņi norādīja — lai gan slimnīcu skaits pēdējos desmit gados jau samazināts no 88 līdz 40, joprojām vairāk nekā 40% iestāžu ir mazāk nekā 100 gultasvietu. Pēc ekspertu atzinuma, tas ir nepietiekami, lai uzturētu akūtās aprūpes iestādi. Turklāt vairāk nekā 60% pacientu tik un tā ārstējas deviņās lielākajās Latvijas slimnīcās — trijās universitātes slimnīcās Rīgā, kā arī reģionālajās slimnīcās Daugavpilī, Liepājā, Valmierā, Jelgavā un Jēkabpilī, kā arī Dzemdību namā.

Pasaules Bankas eksperti ar pirkstu nenorādīja, kuras slimnīcas vēl slēgt, taču ieteica tās sadalīt četros līmeņos un noteikt pieejamos pakalpojumus, lai nodrošinātu aprūpes kvalitāti.

Taču valdība ieteikumos neieklausījās. Tas daudzām lokālajām slimnīcām nozīmētu būtisku pakalpojumu sašaurinājumu vai pat slēgšanu — pēc slimnīcu protestiem 2018. gada janvārī Māra Kučinska (ZZS) valdība ar veselības ministri Andu Čakšu nolēma ieviest maigāku reformu, visas slimnīcas sadalot piecos līmeņos un katrai nosakot profilus jeb darbības jomas.

Turklāt Kučinska valdība deva laiku pārdomām — nolēma, ka atbilstoši savam līmenim katra slimnīca sāks strādāt tikai no šī gada 1. aprīļa. «Ar katru slimnīcu vairāk nekā pusgadu ilga sarunas, vai un kā tas būtu iespējams,» saka NVD pārstāve Alda Reinika. Piemēram, šādā sarunu procesā Siguldas slimnīca izlēma kļūt par specializēto slimnīcu ar diviem profiliem: dzemdniecība un hronisko pacientu aprūpe.

«Bet turpina pienākt signāli, ka iestādes tomēr nenodrošina to, kas paredzēts,» saka Reinika.

Pie šāda secinājuma NVD nonāca arī, salīdzinot datus, cik pacientu katras slimnīcas mediķi ārstējuši martā un maijā. Redzamas milzīgas atšķirības starp it kā viena un tā paša līmeņa slimnīcām. Piemēram, kādā trešā līmeņa slimnīcā traumatologs ārstējis 131 pacientu mēneša laikā, bet citā — tikai deviņus. Otrā līmeņa slimnīcā radiologa pakalpojumus izmantojuši 458 pacienti mēnesī, bet citā — tikai 39. Konkrētās slimnīcas NVD neatklāj, bet šādas milzīgas atšķirības vērojamas visu līmeņu slimnīcās un dažādās ārstu specialitātēs.

Spilgts piemērs plānu un realitātes neatbilstībai ir dzemdniecība. Gatavojot Latvijas veselības aprūpes ģenerālplānu 2016.—2025. gadam, Pasaules Bankas eksperti ieteica sniegt dzemdību pakalpojumus tikai slimnīcās, kur var nodrošināt vismaz 700 dzemdību gadā. Vēlāk sarunās ar ministriju skaitli samazināja līdz 500. «Tas ir ievērojami zemāks nekā ziemeļvalstīs noteiktais standarts, kas ir virs 1000, taču atļaus konsolidēt resursus bez ievērojama piekļuves samazinājuma,» secināja eksperti. 

Tomēr arī šis plāns palicis uz papīra. Pēc slimnīcu protestiem atļauts dzemdības joprojām pieņemt arī slimnīcās, kur to skaits gadā knapi pārsniedz 200. No visa Vidzemes un Latgales reģiona dzemdību nodaļa tika slēgta vienīgi Cēsīs. Tagad Vidzemes slimnīca Valmierā kļuvusi par centru, kur pieņem vairāk nekā 1200 dzemdību gadā. Tajā ir arī jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa un asins sagatavošanas nodaļa, tāpēc šurp var sūtīt pacientes, kam gaidāmas dzemdību komplikācijas.

Taču jaundzimušos turpina pieņemt arī Balvu un Gulbenes slimnīcas apvienībā, kurā ir vismazākais dzemdību skaits valstī — pērn tikai 298 dzemdības. «Ja nav pat vienu dzemdību dienā, kā speciālisti var atšķirt normālas no patoloģiskām dzemdībām? Vai spēj dažu minūšu laikā pieņemt lēmumu par rīcību patoloģijas gadījumā? Ātrums nosaka iznākumu gan mātei, gan bērnam,» skaidro Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas valdes locekle Dace Rezeberga. Slimnīcas, kurās ir mazs dzemdību skaits, nespēj arī nopelnīt pietiekami, lai varētu investēt jaunās tehnoloģijās, kas dzemdniecības nozarē attīstās ātri un ir ļoti būtiskas.

Tāpēc kā Veselības ministrijas galvenā dzemdību speciāliste, Rezeberga uzskata — dzemdībām nevajag notikt slimnīcās, kur to ir mazāk par 500 gadā, «jo tas nav droši». Statistika tiešām ir skarba — māšu mirstība Latvijā trīs reizes pārsniedz ES vidējos rādītājus. Eiropā uz katrām 100 000 dzemdībām ir četri mātes nāves gadījumi, bet Latvijā — 12. Eksperti ir atzinuši, ka dzemdniecības pakalpojumu kvalitāte ir tieši saistīta ar slimnīcas darba apjomu: jo mazāks dzemdību skaits, jo lielāks negatīva rezultāta risks. Taču ministrija lēmumu par 500 dzemdību minimālā sliekšņa noteikšanu nav pieņēmusi.

Pusgadu pēc slimnīcu līmeņu praktiskās ieviešanas NVD tagad veic ārstniecības iestāžu pārbaudes. Līdz septembrim tās pabeigtas jau 17 slimnīcās, bet turpināsies līdz pat gada beigām. Reinika atzīst, ka «ir slimnīcas, kurās ir neatbilstība starp piešķirto līmeni un to, kādus pakalpojumus piedāvā». Taču detalizētāku informāciju pagaidām vēl nesniedz. Veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) sola — valdības plāns ir nodrošināt «loģiski izkārtotu slimnīcu tīklu,» kas ļaus cilvēkiem neatliekamo palīdzību un aprūpi saņemt tuvāk dzīvesvietai, bet sarežģītākas operācijas un ārstēšanu saņemt izcilības centros — reģionālajās un universitāšu slimnīcās.

Jaunais Daugavpils slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs starp svarīgākajiem uzdevumiem izvirzījis jaunu speciālistu meklēšanu. Topošos ārstus viņš vilina ne tikai ar dzīvokli, bet arī ar strauju karjeru un labu atalgojumu.
Foto — Māris Justs

Dati: Nacionālais veselības dienests

 

Dati: Nacionālais veselības dienests

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

Nākamajā numurā: kā tālāk optimizēt slimnīcu tīklu?

Komentāri (4)

murrey 21.09.2019. 18.23

[ kuru dēļ operatīvu glābšanu insulta vienībā vairs neveic, piemēram,(…) pārsniegts 80 gadu slieksnis.]
Un tad lai mirst nost? Kāda velna pēc tik ilgi jādzīvo?

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 19.09.2019. 20.46

Starp citu, neviens nav paskaidrojis,kas īsti ir ārkārtas situācija. Tas attiecas tikai uz atkritumiem,jeb uz visu dzīvi? Šaus nost,ja neklausīs uz vārda vai kā ? Tagad jau laicīgi esmu mājās,bet ja sanāktu kavēties ? Policisti drīkst mani aizturēt ?

Nu tā kā ar aitām ar mums te darās

+1
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 19.09.2019. 20.38

Klausos LTV1 Panorāmu, tiek ziņots,ka uz banku uzrauga – ftkt posteņa konkurss bijis 3 kārtās ,jo bijuši vismaz 25 pretendenti

Klau – kāpēc valdība melo kā zaglīgi suņi? Ja jau valsts amati nespēj konkurēt ar privāto sektoru,tad būtu tāds konkurss?

Tagad skaidro,ka neko nevar darīt, par 25 milj vairāk būs jāmaksā par ielu tīrīšanu, nelo suņi.

Tas pats attiecas uz slimnīcām, ārsti stļaujas slinkot,jo viņu vainu ir gandrīz neirspējami pierādīt.

Bandītu valsts, tiesiskums ir vienkārši buļļa pakaļā

+1
-1
Atbildēt

1

    Sskaisle > Drosma 19.09.2019. 20.40

    Un tas vistraģiskākais ,ka nodokļus paaugstina. Debess – par ko , par ko man jāmaksā vairāk,ja saņemu mazāk?

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu