Plāni

Stāsts

Atskatos un redzu, ka viņš man seko. Pavīd aiz baznīcdārza kokiem, nāk lejā bruģētajā laukumā — pelēcīgs un aptuvens kā no bara noklīdis lībiešu saltkurpis, tikai nedzied. Toties kultūras namā tālās saltkurpju balsīs vaid koris, un kaut kur caur logu klusi kā no aizvakardienas vai aizpagājšgada skan klavieru bungāšana, es pazīstu — Bēthovena Murkšķis. Ar dārdošu troksni no gigantiska spaiņa strūklakā izgāžas ūdens, it kā tam atkal un atkal būtu jāaizskalo atmiņas par Ļeņina krūšutēlu, kas te, laukuma stūrī, stāvēja uz postamenta kā uz ķieģeļu krāsns. Es paslēpjos aiz atmiņām par pieminekli, mazliet nogaidu, kamēr viņš paiet garām, un tad sekoju viņam. Vīrietim pelēkā plašķī.

Man ir kaklauts un bizes, es esmu skaistā vienības padomes priekšsēdētāja, neciešu bēbi, kas nesen uzradies mums mājās un jāvadā apkārt ratiņos, baidos no saviem jaunajiem, skaistajiem un briesmīgi stingrajiem vecākiem, mācos mūzikas skolā, kas atrodas kultūras nama otrajā stāvā, un sarakstos ar sociālistiskajām valstīm, ar Sēkešfehērvāru, piemēram. Tas nav uzvārds, tā ir pilsēta Ungārijā. Irēne ir mana skaistā klasesbiedrene. Viņas tētis ir arhitekts un manam tētim nesen palīdzējis tikt pie skaistākā apbūves gabala jaunajā ielā, kas pagaidām ir tikai pliks māla kalns, — tur, kur gabals sanāk garāks, kur strauts met izdevīgu līkumu un aug liels ozols. Viņš arī māju uzprojektēs, bet es vienalga tur nedzīvošu, mani sūtīs uz mūzikas vidusskolu, un es dzīvošu brīvībā. Tas ir, kopmītnē. Mēs ar Irēni esam divas skaistas meitenes, kas garajā starpbrīdī izslīd no septiņgadīgās skolas septītās klases un jož prom uz mežu, uz Ķestermežu, kur upes augstajā krastā jau saceltas teltis rītdienas pionieru salidojumam. Daudz brīnišķīgu brezenta telšu, kurās šodien valda tukšums un noslēpums. 

Nē, es esmu tas bēbis, lai nebūtu nekādu pārpratumu un putrošanās. Es tagad sekoju pa pēdām. Viņas aizpilda teltis ar slēpšanos un pakaļdzīšanos, izliekas par sagūstītām indiānietēm, partizānu sakarniecēm, izlūkiem un spiegiem. Guntiņa spiegus redz katru vakaru, kad viņai tumsā jāiznāk no mūzikas skolas, tie slēpjas visapkārt, bet viņa tūlīt pamana un rāda citiem, kas vienmēr gatavi dzīvot, mācīties un cīnīties, kā novēlējusi bronzas galva uz ķieģeļu pečkas un nozīmītē. Bet viņi nav tikai spiegu ķērāji, viņi ir arī spiegi, kas slapstās pa Dobeli ar maziem spiegu aparātiem, notupušies aiz stūra, čukst «čik-čik» un fotografē slepenus militārus objektus. Visa pilsēta ir viens militārs objekts, tiklīdz tu izej uz ielas, par spiegu kļūsti gribot negribot. 

Var arī nemaz neiziet. Kad plikajā māla kalnā jau ir sabūvēta mūsu mazā privātmāju ieliņa, arī pa to gar pašu virtuves logu aizbrauc tanks. Visa iela kā uzarta. Es to redzēju, tāpat kā armijas kolonnas, kuras mēs katru dienu vērojām, sagūluši slēpnī Kazukalna bedrē, norakta grants karjera nenoraktajā virsotnē, blakus šautuvei, pielasījuši kabatas ar tukšām čaulītēm. Var skaitīt un pierakstīt blociņā, var dot pavēles un sūtīt kaujā, var mērķēt uz satiksmes regulētāju triju ceļu krustojumā līdz brīdim, kad man jāiet atpakaļ pie tām pašām klavierēm ar to pašu mazo krūšutēlu — nu ne jau Ļeņina, bet Bēthovena! —, pie kurām ar siksnas palīdzību par pianisti iztaisīta mana māsa. Kad viņa atbrauc no mūzikas vidusskolas, viņai ir jāvingrinās. Man savukārt tur ir jāguļ, un ar Prokofjeva Garāmslīdošo mirkļu palīdzību es tikpat nepielūdzami tieku par kaut ko iztaisīta, tikai nezinu, par ko.