Hernhūtieša Georga Heinriha Loskīla (1740—1814) dzīves gājums atklāj brāļu draudzi kā globālu kustību
18. gadsimta pirmajā pusē atdzima hernhūtiešu jeb brāļu draudzes kustība — protestantisma virziens, kura pirmsākumi meklējami Čehijā 15. gadsimtā. Sākotnēji nelielā draudze devās misijās visapkārt zemeslodei, tajā skaitā 1729. gadā arī uz Vidzemi, un strauji kļuva par globālu kustību. Vidzemē brāļu draudze ne tikai izplatīja un nostiprināja kristīgo ticību starp latviešiem, bet arī veicināja izglītības un nacionālās pašapziņas pieaugumu. Īpaša nozīme brāļu draudzei ir arī latviešu literatūras vēsturē.
18. gadsimta izskaņā un līdz pat 20. gadsimta sākumam viens no pazīstamākajiem latviski rakstošajiem hernhūtiešu autoriem Vidzemē bija Georgs Heinrihs Loskīls. Viņa Garīgas dziesmas, Dievam par godu un slavu, izdotas 1790. gadā Rīgā, bet tapušas Pēterburgā (tāpēc tautā iesauktas par Pēterburgas grāmatiņu), baudīja lielu popularitāti un līdz 1911. gadam tika pārizdotas deviņas reizes. 1797. gadā publicētās Liturģijas jeb Slavas dziesmas un lūgšanas, piesaukšanas un aizlūgšanas, kurām kā atsevišķs pielikums bija pievienotas Simts garīgas dziesmiņas, kur atrodas dažas mācīšanas un apliecināšanas, lūgšanas un sarunāšanas tās dvēseles ar sevi pašu atkārtoti līdz 1866. gadam nāca klajā piecas reizes.
Brāļu draudzes piemiņa
1877. gadā savā grāmatā Brāļu draudze Vidzemē Matīss Kaudzīte atzīmēja, ka ar savām dziesmām Loskīls «paliks ne tik vien saiešanu cienītājiem, bet ikkatram atzinīgam un sirsnīgam latvietim mīļā piemiņā pat vēl tad, kad tās ēkas, kurās ir viņa dziesmas tik daudz skandinātas, sāks sagrūt viena pēc otras — uz neatjaunošanos». Laiks parādījis, ka Kaudzītes saliktie uzsvari bijuši daļēji nepareizi. Ne visas ēkas ir sagruvušas, bet Loskīla piemiņa gan ir ieslīgusi vēstures aizmirstībā, tiesa, cerams, ne «uz neatjaunošanos». Vēl tikai gaidām plašāku pētījumu par šo neparasto personību, kas, kalpojot brāļu draudzes misijai, apceļoja vairākus kontinentus, ikvienā no savas darbības vietām aktīvi nododoties radošai un organizatoriskai darbībai, kā arī atstājusi paliekošu literāru mantojumu.
21. gadsimta sākumā, pateicoties dažādu humanitāro un sociālo zinātņu pētniekiem, interese par brāļu draudzi ir atjaunojusies; te vislielākā nozīme bijusi Gvido Straubes monogrāfijai Latvijas brāļu draudzes diārijs (jaunākais noraksts) jeb Hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā, kas 2000. gadā piedāvāja aktualizēt brāļu draudzes aktivitātes kā latviešu nacionālās atmodas priekšvēstures nozīmīgu posmu. Latviešu nacionālo mobilizāciju pa īstam varam izprast, ja atceramies, ka brāļu draudze bija globāla kustība, kas aptvēra gandrīz visu zemeslodi, hernhūtiešu sludinātāji bija īsti «pasaules cilvēki».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.