Pagātnes neatrisinātie mezgli un vēstures sirdsapziņas eksāmens. Eseja
Izcilais Dānijas rakstnieks Leifs Panduro romānā Dānis Ferns (R., 1973) saka: «Tā kā man nav pagātnes, man ir viegli. Pagātne uzliek pienākumus. Liek cilvēkiem uzvesties pēc zināmiem likumiem. Ja cilvēkam nav pagātnes, viņam ir viegli. Tad viņam ne par ko nav jāatbild. Tad viņš ir slims.» (75. lpp.)
«Zudusi atmiņa, tas tik ir ko vērts. Ar to gan varētu apstulbināt veceni, atgriežoties mājās no nedarbiem.» (186. lpp.) Leifs Panduro diskutē par atbrīvošanos no pagātnes, par to, vai neatraisīts pagātnes mezgls neradīs arī nākamo mezglu. Neatraisītu mezglu cilvēces, tautu, valstu, ģimeņu attiecību vēsturē un cilvēku biogrāfijās nav maz. Ko mēs noslēpjam, stāstot par pagātni, kas mūsu atmiņā nav tīkams, ko sevī nosodām, par ko priecājamies?
Latvijas Nacionālās mutvārdu vēstures projekta rīkotajās ekspedīcijās tiek uzklausīti simtiem dzīvesstāstu. Tajos ir ne tikai notikumu un faktu atcere, dzīves pieredze, kas nereti veidojusies nežēlīgās situācijās, bet tur ir jūtami tautas un cilvēku sirdsapziņas puksti, grēksūdze, robeža, aiz kuras vārdi apklust, bet sāk ritēt asaras, iestājas pauze vai atskan negaidīti smiekli, lai nerādītu savu vājumu, varbūt notiek krasa pāreja uz citu tēmu, citu atceri. Dažkārt cilvēks it kā pastaigājas pa savu neīstenoto nodomu kapsētu. Tur dus kāda mīlestība, ko iznīcinājis karš. Tur viss mūžs pagājis, nezināmo gaidot. Tur — neīstenota profesija, aizsākta izglītība, kam svītru pārvilcis izsūtījums. Tur ir arī atmiņas kā vaļēji kapi, ko vēlētos aizbērt, kā asiņojošas dvēseles brūces, ko gribētos pārsiet un aizmirst. Tur ir situācijas, kad pārsniegtas cilvēka fiziskās un garīgās izturības robežas, un aiz tām — rīcība, kas nebūtu iespējama normālos apstākļos. Tur ir arī uzupurēšanās citu labā, kas pirkta par ļoti smagu cenu. Tur visur klāt sirdsapziņa!
Kāda sieviete uztic notikumu pirms vairāk nekā pusgadsimta. «Notika tas, ko aizmirst nevar nekad. Čekists pratināšanā pieprasa to, ko no jaunas meitenes var paprasīt. Ja neatdosies, visa ģimene tiks izsūtīta. Ko bija darīt?! (Seko liela asaru pauze.) Es neteicu ne mammai, nevienam…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.