fbpx

Akli dāļā miljardus 7

Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Indra Sprance, Baiba Kļava
Print Friendly, PDF & Email

Valsts atbalsts elektrības ražotājiem 10 gados pārsniedzis divus miljardus eiro, taču kontrole bija formāla. Par atļauju izsniegšanu un uzraudzību pārsvarā atbildēja tikai divi ministrijas darbinieki, klātienes pārbaudes sākās tikai pērn. Cik esam pārmaksājuši šīs bezkontroles dēļ? Triks ar četrām spēkstacijām vienā istabā rāda — miljonus!

Pat speciālas austiņas nespēj apslāpēt iekārtu apdullinošo troksni nelielajā, piekarsušajā telpā. «Bīstami, elektrība!» vēsta dzeltenas brīdinājuma zīmes uz sadales skapjiem. Aiz tiem — sūkņi, vadi un iekārtas, kas no dabasgāzes ražo siltumu un elektroenerģiju. Cenšos nepieskarties caurulēm, spraucoties šaurajās ejās.

Lai gan telpa nav lielāka par parastu istabu, uzlīmes uz iekārtām vēsta, ka šeit atrodas veselas četras koģenerācijas stacijas. Arī Ekonomikas ministrijas uzskaite apstiprina, ka šajā adresē Daugavpilī, 18. novembra ielā, ir reģistrētas četru firmu stacijas — Biosil, B-Energo, Dienvidlatgales Īpašumi un RB Vidzeme. Tās par dubultu tarifu pārdod elektrību valstij, bet saražotais siltums faktiski nonāk tepat pašvaldības uzņēmumā Daugavpils Siltumtīkli, no kura firmas nomā telpas.

Līdzīga situācija ir netālu Silikātu ielā, pār kuru slejas milzīgs siltumcentrāles dūmenis, — arī te Daugavpils Siltumtīklu paspārnē vietu atradušas to pašu četru firmu koģenerācijas stacijas. Jaudas un saražotās enerģijas ziņā tās ir gluži kā dvīņumāsas iepriekš redzētajām.

Kāpēc vienā nelielā istabā satilpinātas koģenerācijas iekārtas jāreģistrē uz četrām firmām, kurām turklāt ir viens un tas pats īpašnieks? 

Firmu saimnieks Andrejs Dozorcevs uz Ir jautājumiem neatbild. Taču iemeslu ļauj noprast obligātā iepirkuma cena — no stacijām ar jaudu 0,99 MW valsts elektrību iepērk dārgāk nekā no stacijām ar jaudu 3,96 MW. Tāda ir kopējā jauda, ja visu vienā telpā esošo iekārtu saražoto godīgi summētu. Savukārt atsevišķu staciju reģistrēšana ļauj uz iepirkuma cenas starpības rēķina vēl papildus nopelnīt aptuveni 16%. Tā firmām, veikli sakārtojot papīrus, septiņu gadu laikā ir izdevies no valsts saņemt «liekus» 7,6 miljonus eiro. Tātad šādu summu papildus jau tā treknajam dubultajam elektrības tarifam Dozorceva firmām ir uzsaukusi Latvijas valsts un iedzīvotāji no saviem maciņiem.

Neviena atbildīgā institūcija šo gadu laikā ne reizi nebija ieradusies Daugavpilī apskatīties, kā dzīvē izskatās uz papīra reģistrētās astoņas stacijas. Pirmo reizi pārbaude notika tikai pērn neilgi pirms vēlēšanām.

Nav tā, ka slinki vai korumpēti ierēdņi būtu pievēruši acis tieši uz šīm koģenerācijas stacijām Daugavpilī. Tā ir bijusi sistemātiska politika. Lai gan valsts nodrošina milzīgas subsīdijas elektrības ražotājiem — desmit gadu laikā līdz 2017. gadam tie bijuši 1,8 miljardi eiro —, līdz pat pērnajam gadam klātienē nekad netika pārbaudīta neviena no 400 reģistrētajām spēkstacijām, kas ražo elektrību koģenerācijā vai no atjaunojamiem resursiem un saņem dubultu, trīskāršu vai vēl augstāku maksu virs tirgus cenas. Ikviens patērētājs šo sadārdzinājumu apmaksā savā elektrības rēķinā kā «obligātā iepirkuma komponenti» jeb OIK.

Kā šī ieprogrammētā vienaldzības sistēma darbojās, un kādas ir tās sekas?

Divi kontrolē miljardu

Vidēji tikai divi ierēdņi uz simtiem komersantu biznesā, kurā valsts subsīdijas ik gadu pārsniedz simt miljonus eiro,    šāda neticama aina atklājās auditorkompānijas PricewaterhouseCoopers (PWC) pārbaudē par Ekonomikas ministrijas lēmumiem, kas no 2012. līdz 2017. gadam pieņemti saistībā ar atļauju izsniegšanu obligātā iepirkuma ietvaros. Pērn, kad OIK tēma bija nonākusi priekšvēlēšanu diskusiju krustugunīs, ministrija pati pasūtīja šo auditoru izvērtējumu. Pārbaudē pēc nejaušības principa iekļāva 86 lēmumus jeb aptuveni 10% no visiem, ar kuriem piešķirtas tiesības pārdot elektrību obligātā iepirkuma ietvaros. Šie pārbaudītie lēmumi attiecās uz 32 komersantiem un 44 elektrostacijām. Ziņojuma mērķis bija ne tikai konstatēt, vai lēmumu pieņemšanā ir ievērotas normatīvo aktu prasības, bet arī izvērtēt, vai lēmumu izpildes uzraudzība ir bijusi pietiekama un efektīva.

Pārbaudē auditori atklāja, cik vieglu roku dāļātas atļaujas un cik vāja bijusi kontrole pār šo dāsni subsidēto biznesu.

Auditoru secinājumi norāda gan uz sistēmiska rakstura nepilnībām, gan problēmām konkrētu funkciju īstenošanā. Piemēram, politikas plānošanas funkcija ministrijā gadiem netika nodalīta no politikas ieviešanas jeb lēmumu pieņemšanas. Līdz pat 2018. gada 1. martam tie paši cilvēki, kas lēma par politikas ieviešanu, pieņēma lēmumus arī par atļauju izsniegšanu elektrības tirgošanai vai ražošanas jaudu palielināšanai. Tā nav laba pārvaldība un neatbilst iekšējās kontroles standartiem. Kā norāda auditori, šo dokumentu sastādīšana ir ietilpīga un saturiski sarežģīta ministrijas funkcija, kuras īstenošanas rezultātā komersanti 11 gadu laikā saņēmuši maksājumus vairāk nekā miljarda eiro apmērā. Tāpēc ministrijai bija jāizvērtē, kā šī funkcija ir jāīsteno un kādi iekšējās kontroles mehānismi jāiedibina, lai nerastos situācija, ka praksē tik liela finanšu apjoma piešķiršanu un uzraudzību veic vienas un tās pašas amatpersonas ļoti ilgā laika periodā. 

Auditori uzsver — lai izvairītos no kļūdu riska, liekām darbībām vai ļaunprātīgas rīcības, viens cilvēks vai komanda nedrīkst būt atbildīga par visiem šiem jautājumiem. Ja kādu iemeslu dēļ šīs funkcijas tomēr nevar nošķirt, tad nepieciešams iedibināt citu veidu kontroles mehānismus, piemēram, ieviest darbinieku rotāciju.

Visus šos gadus OIK atļauju izsniegšanas procesā bija iesaistīti vidēji divi ministrijas darbinieki. Viens bijis atbildīgs par dokumentiem un  atļaujām jaudu palielināšanai, bet otrs galvenokārt skatīja visus lēmumus par tiesībām saražoto elektroenerģiju pārdot obligātā iepirkuma ietvaros, veica saistīto lēmumu pieņemšanu un to izpildes uzraudzību. Atsevišķos laika posmos tika piesaistīti vēl papildu darbinieki, tomēr parasti tas notika uz neilgu laiku vai aizvietošanas nolūkā.

Auditoru ieskatā kā minimums šajā situācijā būtu bijis nepieciešams, lai elektroenerģijas ražotāju iesniegtos gada pārskatus neskatītu tā pati amatpersona, kura sagatavojusi lēmumu par tiesību saražoto elektroenerģiju pārdot obligātā iepirkuma ietvaros piešķiršanu.

Nepietiekamais darbinieku skaits atspoguļojās arī darba rezultātā — pieeja dokumentu izskatīšanai bijusi formāla.

Ministrijas ietvaros vispār nav eksistējušas iekšējās procedūras, kas detalizēti regulētu lēmumu pieņemšanas procesu. Atsevišķu jautājumu izlemšanā gan tika piesaistīti Juridiskā departamenta pārstāvji, taču viņu funkcijas aprobežojušās ar lēmuma teksta juridisko —  formālo — pusi. Un arī šī kontrole ne vienmēr attaisnojusies. Piemēram, 2010. gada nogalē ministrijā tika pieņemti vismaz 15 lēmumi par tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kur netika iekļauta MK noteikumos paredzētā prasība noteikt «termiņu, līdz kuram komersantam ir jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā». Atļaujas tika dotas bez jebkāda ražošanas sākšanas termiņa ierobežojuma, lai gan citiem uzņēmējiem tas bija jāizdara divu vai trīs gadu laikā. Minētie lēmumi tika pieņemti trīs mēnešu laikā no 2010. gada septembrim līdz decembrim, tātad «vismaz trīs mēnešus tika izdoti lēmumi, kas neatbilst spēkā esošo normatīvo aktu prasībām», uzskata auditori.

Vēlāk gan ministrija labojusi situāciju ar MK grozījumiem, taču rezultātā minēto atļauju saņēmēji šajā OIK paradīzē ieguva vēl papildu priekšrocības: viņi varēja sākt ražošanu gandrīz 4—5 gadus pēc lēmuma izdošanas jeb stipri vēlāk nekā lielākā daļa komersantu, kuriem ražošana bija jāsāk vidēji 2—3 gadu laikā.

Žurnāls Ir interesējās Ekonomikas ministrijā, kas ir bijuši šo beztermiņa atļauju saņēmēji.

Izrādījās, ka šādas atļaujas saņēmušo komersantu skaits ir krietni lielāks, nekā atklāj auditoru ziņojums. No 2009. gada jūnijam līdz 2011. gada 30. martam šādas atļaujas saņēmuši 135 komersanti. Visi šie lēmumi izsniegti ekonomikas minsitra Arta Kampara (Vienotība) vadības laikā. Ministrijas ierēdņu ieskatā toreiz MK noteikumi nemaz neesot prasījuši noteikt laiku ražošanas sākšanai. To arī Kampars min kā iespējamo iemeslu, bet detalizētāk notikušo neatminas. «Varbūt tā ir MK noteikumu interpretācija, kur ministrijas attiecīgie ierēdņi to izsnieguši. Varbūt tā ir, es nevaru atbildēt uz šo jautājumu,» Ir pauda Kampars.

Biznesa plāns uz puslapas

Auditoru ziņojums par konstatētajiem pārkāpumiem ir garšs un detalizēts. Neskaitot jau minētās priekšrocības atševišķiem OIK uzņēmējiem, ministrija arī citos gadījumos bijusi ļoti pretimnākoša. Piemēram, pieļauta dokumentu iesniegšanas termiņu kavēšana. Auditori norāda, ka uzņēmuma Vegi Eco gadījumā dokumenti ministrijā saņemti ar 10 dienu novēlošanos, taču tas nav traucējis saņemt atļauju jaunas elektroenerģijas ražošanas iekārtas ieviešanai. Šim pašam komersantam, vēlreiz kavējoties arī ar precizēto dokumentu iesniegšanu, tik un tā piešķirtas tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātajā iepirkumā. Kāda cita komersanta — Kņavas granulas — gadījumā ministrija nav atcēlusi atļauju tirgot elektroenerģiju, lai gan firma MK noteikumos paredzētajā termiņā nebija iesniegusi vajadzīgo informāciju. Atļauju neatcēla arī tad, kad firma laikā nesāka elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu. Līdzīgi arī divi citi komersanti — Pelikana un Tektus — bez attaisnojoša iemesla noteiktā termiņā neiesniedza prasīto informāciju, taču ministrija nebija rīkojusies, kā to paredz MK noteikumi, — nav atcēlusi atļaujas jaunu iekārtu ieviešanai.

Auditori arī konstatējuši, ka ne visos gadījumos konsekventi piemērotas MK noteikumu prasības attiecībā uz dažādiem komersantiem. Piemēram, ražošanas jaudu palielināšanas vai jaunu iekārtu ieviešanas procesā lielākā daļa no visiem auditoru pārbaudītajiem komersantiem neiesniedza apliecinājumu par minēto darbību veikšanu ministrijai pēc 24 mēnešiem, kā to pieprasīja MK noteikumi. Nekādi brīdinājumi vai sankcijas par šīs prasības neievērošanu tā arī netika piemērotas, izņemot vienu gadījumu.

Taču šie nav vienīgie gadījumi, kas minēti PWC analīzē un norāda, ka atļaujas izniegtas ar vieglu roku, bez nopietnas pārbaudes. Atbilstoši MK noteikumiem komersantiem bija ministrijai jāsniedz «apraksts brīvā formā», kurā pamato iesniegumā iekļautos rādītājus un norāda būtiskāko informāciju par elektrostaciju: izmantojamo energoresursu veidu, atrašanās vietu, uzstādīto vai plānoto jaudu, izmantojamās tehnoloģijas, darba režīmu. PWC, pārbaudot daļu analīzē iekļauto pieteikumu, konstatējusi, ka «lielākā daļa komersantu iesniedz aprakstu, kas aizņem mazāk par pusi lapas un tikai uzskaita minimālo prasīto dažos vārdos, tādējādi nesniedzot nekādu informāciju par kontekstu, kādā paredzēta elektrostacijas darbība».

PWC norāda — lai gan MK noteikumi, uz kuru pamata firmām piešķīra elektrības tirgošanas atļaujas, neparedz precīzas ministrijai veicamās darbības, tie arī neaizliedz pieprasīt informāciju no komersantiem, lai patiešām saprastu to biznesa idejas pamatotību, efektivitāti un lietderību. «EM, balstoties uz papildus iesniegtajiem komersantu skaidrojumiem par izvēlēto biznesa modeli, varētu pieņemt daudz informētāku lēmumu par tiesību pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķiršanu,» norāda auditori. Šādā veidā ministrija būtu demonstrējusi, ka lēmumu pieņemšanā gūta papildu pārliecība par piešķirto atļauju atbilstību normatīvo aktu mērķiem.

Aizliegs daugavpiliešu triku 

Kas bijis — bijis, kopš 2018. gada situācija ir mainījusies, tā var raksturot Ekonomikas ministrijas pašreizējo attieksmi pret OIK uzņēmēju uzraudzību. Ir intervijai par šiem jautājumiem ministrija deleģē Enerģētikas politikas administrēšanas departamenta direktoru Kārli Piģēnu. Viņa uzraudzībā šobrīd faktiski ir visi kontroles jautājumi. Piģēns stāsta, ka pērn Latvenergo meitaskompānija Enerģijas publiskais tirgotājs sākusi veikt vienreizējas pārbaudes stacijās. Komisijā iekļauti eksperti no dažādām valsts iestādēm, to skaitā māteskompānijas Latvenergo, Valsts vides dienesta, būvinspekcijām un Valsts darba inspekcijas. Pērn pārbaudītas 120 stacijas, šogad visa gada laikā plānots pārbaudīt atlikušos 233 elektrības ražotājus.

Daudzviet konstatēti pārkāpumi, tie ir ļoti dažādi. «Sākot no uzlīmēm nevietā līdz bīstamākām lietām,» saka Piģēns, kā piemēru minot kādu elektrostaciju, kur pārbaudes laikā konstatēta neatļauta kurināmā izmantošana. Atbilstoši papīriem stacijai vajadzēja lietot biogāzi, bet praksē izrādījies, ka «tika liets dīzelis klāt». Pēc notikušā šim komersantam atļauja tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros anulēta. 

Papildus Enerģijas publiskā tirgotāja auditam pārbaudes pērn astoņās stacijās veica arī pati ministrija. «Tikai vienā stacijā viss bija kārtībā, pārējās bija brīdinājumi,» situāciju kopsavelk Piģēns.

Papildus tam ministrija pērn un arī šogad veic virkni pasākumu kontroles jomā. Pagājušajā gadā elektrības obligātā iepirkuma tiesības atceltas pavisam 33 elektrostacijām. Daļa no tām bija komersanti, kas laikā nebija izveidojuši elektrības stacijas, bet, lai nezaudētu iespēju saņemt dāsno valsts atbalstu, par tādām uzdeva pārvietojamus konteinerus, kuros ražoja elektrību. Vēl daļa vienkārši nebija iekļāvusies termiņos, cits nebija laikā noslēdzis līgumu ar publisko tirgotāju par elektroenerģijas iepirkumu.

Šogad ministrija un Enerģijas publiskais tirgotājs turpina aktīvu darbu. Nupat jūnijā ministrija 134 stacijām paziņoja, ka no 1. jūlija valsts pārtrauc no tām par paaugstinātu cenu iepirkt elektroenerģiju, kamēr nebūs novērsti trūkumi elektrostaciju principiālajās pieslēguma shēmās. Šīs shēmas, kas attēlo ģenerētās elektrības pašpatēriņu un sadali, visām stacijām atbilstoši MK noteikumiem bija jāiesniedz līdz 1. jūnijam. 13 stacijas to nebija izdarījušas vispār, bet starp 316 iesniegtajām shēmām ministrijas darba grupa atklāja neatbilstības 134 gadījumos. Piģēns skaidro, ka šo shēmu galvenā jēga ir kontrolēt staciju pašpatēriņu — tādam ir jābūt, taču daudzas stacijas pārdod obligātajā iepirkumā pilnīgi visu saražoto enerģiju un attiecīgi saņem par 10—15% lielāku valsts atbalstu, nekā atbilstu noteikumiem. Ministrija ir nosūtījusi stacijām brīdinājumus jau kopš jūnija vidus, un apmēram puse no tām jau iesniegusi dokumentus, kas apliecinot trūkumu novēršanu.

Ministrija veic arī analītisko uzraudzību — pārbauda staciju darba efektivitātes kritērijus. «Viņi mums iesniedz gada pārskatus, tur ir informācija, kādu kurināmo viņi izmanto, un tad mēs pārbaudām, vai tas ir adekvāti un loģiski,» stāsta Piģēns. Šis darbs iepriekš bijis «papīra veidā», bet tagad pirmo reizi izveidota arī elektroniska sistēma, kas atvieglošot kontroli. Tāpat ministrija divas reizes gadā pārbauda nodokļu parādniekus. Kas nemaksā, tiek pie brīdinājuma. Pērn šādi brīdināti 90 komersanti. Atļaujas tirgot elektroenerģiju atceltas sešiem no tiem — viņi parādus nebija nomaksājuši brīdinājumā noteiktajā termiņā.

Šogad ministrija jau paspējusi izteikt 39 brīdinājumus uzņēmējiem par pārkāpumiem stacijās drošības jomā, par vides prasību neievērošanu, koģenerācijas stacijās uzstādīto mērlīdzekļu neatbilstību vai nodokļu parādiem.

OIK uzņēmēju uzraudzībā un kontrolē iesaistīto ministrijas amatpersonu skaits ir nedaudz pieaudzis. Kopumā Piģēna departamentā ar šiem jautājumiem šobrīd nodarbojoties trīs cilvēki, vēl papildus uz daļējām slodzēm piesaistīti trīs eksperti. «Viens pārbauda nodokļus, viens — vidi un darba tiesības, viens iekšējās peļņas normas,» uzskaita Piģēns. Šis gan ir tikai pagaidu risinājums, jo uzraudzību un kontroli drīzumā plānots nodot Būvniecības valsts kontroles dienestam.

Līdzās pastiprinātai kontrolei Ekonomikas ministrija arī sagatavojusi un iesniegusi izskatīšanai Saeimā grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā. Uz to pamudinājis raksta sākumā piesauktais piemērs ar uzņēmēja Dozorceva elektrostacijām Daugavpilī, kur Enerģijas publiskais tirgotājs pērn paviesojās septembrī un par redzēto informēja ministriju. Grozījumi vairs neļaušot uzņēmējiem nosmelt krējumu OIK sistēmas ietvaros, kā to darījušas Biosil, B-Energo, Dienvidlatgales Īpašumi un RB Vidzeme — triks ar četrām stacijām vienā istabā vairs nebūs iespējams. «Tas bija atbilstoši normatīvajiem aktiem, bet noteikti nebija godprātīgi,» situāciju komentē ministrijas pārstāvis Piģēns.

Līdz šim tas neskaitījās pārkāpums, jo dokumenti formāli bija kārtībā. Izrādās, katrai no vienā telpā esošajām iekārtām uzņēmējs pamanījies reģistrēt ne tikai atsevišķu firmu, bet arī atsevišķu adresi. Lai cik absurdi tas izskatītos, vienas istabas platībā izvietotajām elektrības ražošanas iekārtām esot noformēta sava adrese, skaidro Enerģijas publiskais tirgotājs. Piemēram, Biosil dabasgāzes koģenerācijas stacija atrodas Daugavpilī, 18. novembra ielā 2B-5, bet pārējām stacijām adresē pievienoti beigu cipari 4, 3 un 2. Savukārt Silikātu ielā 8 šādas atsevišķās adreses tapušas, izmantojot papildu burtus, nevis ciparus. Arī tur «uz papīra» katra iekārta atrodas citā adresē — Silikātu iela 8A, 8B un tā tālāk. 

Kā ir iespējams, ka Ekonomikas ministrija vairāku gadu garumā nepamanīja, ka četru atsevišķu firmu koģenerācijas stacijas faktiski darbojas cieši blakus vienā nelielā telpā? Kāpēc tas netika atklāts jau pašā sākumā — 2010. gada rudenī, kad tika piešķirtas atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros? «Neesmu bijis iesaistīts tajā procesā,» saka departamenta vadītājs Piģēns. Viņš darbu ministrijā sāka 2014. gadā. «Tas ir jautājums par uzraudzību, kontroli, cilvēkresursu pieejamību un sistemām,» saka ierēdnis. Piģēns nevar atbildēt, vai Dozorceva firmas ir bijušas vienīgās, kas šādā veidā pelnījušas papildu miljonus OIK ietvaros.

Apstākļus, ko ministrijas pārstāvis nespēj izskaidrot, spilgti ilustrē PWC auditoru ziņojums. No tā redzams, ka lēmumus par atļauju izsniegšanu šīm četrām firmām — Biosil, B-energo, RB Vidzeme un Dienvidlatgales Īpašumi — ministrija pieņēmusi ļoti īsā laikā, no vienas dienas līdz divām nedēļām kopš iesnieguma iesniegšanas. Tas izdarīts, kaut arī visām četrām firmām plānotajās elektrostacijās bijis viens un tas pats iznomātājs un siltumenerģijas pircējs, turklāt visa iesniegtā dokumentācija bija pilnīgi vienāda — tajā skaitā gramatiskās un aritmētiskās kļūdas. Mainījušies tikai komersantu nosaukumi un rekvizīti, bet ministrija pozitīvos lēmumus pieņēmusi, nepieprasot pat formālu kļūdu precizēšanu.

Atbild bijušie ministri

Kāpēc jūs kā ekonomikas ministrs pieļāvāt, ka tik vāji tiek kontrolēti subsidētās elektroenerģijas ražotāji?


Artis Kampars
(Jaunais laiks, Vienotība; amatā divās valdībās 12.03.09.—24.10.11.)
Iemesls bija ļoti vienkāršs — krīzes laikā visām ministrijām bija būtiski samazināti resursi. Es pilnībā piekrītu, ka šī ir liela problēma. Varu uzņemties daļu vainas, bet mēs atdūrāmies pret iekšējo struktūru, finanšu līdzekļu trūkumu. Tajā laikā tas politiski nebija iespējams.


Daniels Pavļuts (
Reformu partija, tagad Attīstībai / Par; amatā 24.10.11.—22.01.14.)
Pirmais darbs bija panākt pilnīgu jaunu atļauju izsniegšanas apturēšanu, kas izdevās 2012. gada augustā. Nākamais — cīnoties ar milzīgu nozares un politiskās vides pretestību, grozījām OIK regulējošos normatīvos aktus, ieviešot OIK samazinājumu, subsidētās enerģijas nodokli, stingrākas prasības. Trešais solis — EM tiesības un kārtība, kā veikt pārbaudes. Paveicu visu iespējamo, lai ieviestu reālu kontroli.


Vjačeslavs Dombrovskis (
Reformu partija, Vienotība, tagad Saskaņa; amatā 22.01.14.—5.11.14.)
Kontroles nebija nekādas — šādi tā OIK sistēma, iespējams, apzināti bija uzbūvēta. Mana stratēģija bija turpināt uzbrukumu un pārskatīt jau esošās piešķirtās atļaujas. Ja es liktu pirmajā vietā kontroli, ar šo netieši leģitimizētu izsniegtās atļaujas. 


Dana Reizniece-Ozola (
ZZS; amatā 5.11.14.—11.02.16.)
Tas bija viens no maniem jautājumiem ministrijā — kāpēc mēs neveicam aktīvas kontroles? Ierēdņu atbilde: nav kapacitātes. Mans uzdevums bija tikt galā ar OIK ierobežošanu, visa enerģija tika ievirzīta tur. Koncentrējos uz to, lai būtu precīzāks juridiskais rāmis, kā var kontrolēt uzņēmumus, noteikt iekšējās atdeves normu — lai redzētu, vai uzņēmums pilda noteiktos kritērijus. 


Arvils Ašeradens (
Vienotība; amatā 11.02.16.—23.01.19.)
Ja vaicājat, kāpēc tik vēlu pievērsu tam uzmanību, tad es gribētu teikt, ka esmu pirmais, kas vispār tam pievērsa uzmanību. Tika piesaistīta auditorkompānija, kas izvērtēja sistēmu, deva slēdzienu. Līdz 2018. gada aprīlim ļoti smagās cīņās izdevās vienoties par pamatu, kā šai uzraudzībai jānotiek. Mans lēmums bija arī krasi nodalīt politikas veidošanu no uzraudzības. Kopīgi ar Enerģijas publisko tirgotāju tika sākts audits.

Enerģijas ražotāju uzraudzība 2018. gadā

Elektrostaciju pārbaudes
120 klātienes pārbaudes, veic Enerģijas publiskais tirgotājs
8 klātienes pārbaudes, veic Ekonomikas ministrija
152 efektivitātes kritēriju pārbaude koģenerācijas stacijās, datu analīzi veic Ekonomikas ministrija

Pārbaužu rezultātā izteikti brīdinājumi
90 — par nodokļu parādiem
7 — par elektroenerģijas pašpatēriņa nenodrošināšanu
1 — par būvniecības prasību neievērošanu
1 — par vides prasību neievērošanu

Tiesības uz obligāto iepirkumu atceltas 33 elektrostacijām
23 — par elektroenerģijas ražošanas nesākšanu noteiktā termiņā
6 — par nodokļu parādiem
2 — pēc paša komersanta atteikšanās
1 — par termiņā nenoslēgtu līgumu elektrības pārdošanai
1 — par neatbilstoša kurināmā izmantošanu

Avots: EM

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

 

Komentāri (7)

vvilums 05.07.2019. 07.50

Ideja apmaksāt dubulti pa tiešo no cilvēku makiem par saražoto elektrību no sadedzinātās gāzes bija noziegums, bet Daugavpils gadījums ir jau kriminālais noziegums. Pietrūka kapacitātes pamanīt klajas neatbilstības?- meli.

+2
0
Atbildēt

0

J.šveiks 06.07.2019. 06.46

tātad , kas bijis bijis? un krievam par to nekas nebūs? Tā ir krāpniecība lielos apmēros , Kalnamaijiers laikam spējīgs onanēt savā kabinetā un sekot lai lembe varētu mierīgi gulēt . Krievam un tiem diviem lopiem , kuri imitēja kontroli , jāsēž cietumā uz 10 gadiem ar mantas konfiskāciju vismazākais. Klaja cilvēku aptīrīšana nav noziegums ?
Tas skaitās tiesiskums ir ,bet sūdīgs gan viņš ir . Man liekas ka šī bardaka dēļ , kas notiek Latvijā , liela daļa ļaužu to ir pametuši .

0
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > J.šveiks 07.07.2019. 11.59

    Bez Dombrovska un viņa valdības ekonomikas ministru čekas kuratoru ziņas neviena OIK atļauja, ne tikai gāzei, bet arī koksnei nav izsniegta. Ne uz vienas atļaujas nav Kalnmeiera rezolūcijas. Tas, ka tādi izdzimteņi, kā Dombrovskis un Zatļers vēl joprojām maitā mūsu mīļās planētas gaisu, ir ne tikai Kalnmeiera, bet arī Maizīša un Mežvieta vaina .

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 04.07.2019. 11.54

žurnāla IR redakciju – nu es ļoti loti lūdzos – izbeidziet mani mocīt – nu nelieciet neadekvātus, nepareizus virsrakstus

NU NEDĀVINA MILJARDUS AKLI – to dara apzināti, rūpīgi izvēlēties – kam dot, kam nē –
nu es jums lūdzu – virsraksti ir izškirīgi svarīgi ! Nu uzticieties taču man kaut reizi!

0
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Drosma 04.07.2019. 19.40

    Apbrīnojama ir KNAB un ģenerālprokuratūras attieksme pret Dombrovski un viņa valdības ekonomikas ministriem. Pasēdētu tie izdzimteņi nedēļu pie urkām un tā sāktu dziedāt, ka būtu jāceļ jauns cietums, jeb jāizsludina amnestija visiem, kuriem piespriests sods līdz trīs gadiem, bet es domāju, ka par noziegumiem pret valsti ir jāatjauno nāvessods.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    J.šveiks > altinyildiz 05.07.2019. 07.16

    nāvessodu varētu aizvietot ar trīs mūža ieslodzījumiem, uzliekot savas cietuma izmaksas uz konfiskātu , lai nav valstij uz kakla, konfiscējot visu līdz trešajai radniecības pakāpei, brūtēm tai skaitā. Nu kautvai kā normālās valstīs kur nav soda apmērs par nodarīto no līdz , bet saskaitot sodus par katru izdarīto epizodi , lembem jau pienāktos 10 un vairāk mūža ieslodzījumu , konfiscējot viņa mantu , valsts vēl nopelnīs , jo čohā labi ja 10 gadu novilks

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > J.šveiks 05.07.2019. 12.56

    Par lembi piekrītu, bet tikai pēc tam, kad Putina kuce, Meļņika rokaspuisis Zatļers un viņa varza simts gadus no vietas līdz ceļiem ūdenī būtu purvā rakuši kūdru.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu