Reikjavīkas koncertzāles atklāšanu 2011. gadā sagaidīja, dauzot katlu vākus, bet tagad koncerti ir izpārdoti. Islandes operas direktore mudina koncertzāli Rīgā celt gan mūsu slaveno operdziedātāju, gan nācijas pašapziņas dēļ
Viešņa no Islandes laimīgi vērš seju pret sauli Doma laukumā. 13 krēslu āra kafejnīcā mūzika griezīgi sajaucas ar blakus alus dārza repertuāru, tamdēļ pārceļamies uz Key to Riga pie Latvijas Radio. Steinunnas Birnas Ragnardotiras ausis ir jutīgas, «iepriekšējā dzīvē» viņa bijusi koncertpianiste, 1993. gadā ar soprānu Diddú uzstājās Rīgā. «Gaisā vēl varēja just padomju elpu, un mēs Islandē labi zinām, ka nebrīve salauž cilvēku garu.» Taču Islandes operas direktores simpātijas mūsu valstij pieder arī citu iemeslu dēļ. «Latvijas vārdu mūzikas pasaulē izrunā ar respektu, un es sajūtu šo spēku — disciplīna un treniņš, no vienas puses; no otras — jūsu radošais gars,» komplimentē islandiete. «Kad jūs uzcelsit savu koncertzāli, cilvēki nevis baudīs jūsu zvaigžņu sniegumu citās valstīs, bet brauks šurp skatīties labāko, ko varat piedāvāt pasaulei.»
Pagājušajā nedēļā forumā par akustiskās koncertzāles celtniecību Latvijā, ko rīkoja Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Steinunna prezentēja Reikjavīkas koncertzāles Harpa (arfa islandiešu valodā) pieredzi.
«Tas ir universāls sindroms — katru reizi, kad tiek būvēta kāda koncertzāle vai opera, parādās protesti. Arī Islandē. Cilvēki bija uztraukušies, ka valstij nepietiks naudas viņu vajadzību nodrošināšanai,» nopūšas sarunas biedrene. «Protams, arī prognozētā izmaksu palielināšanās vai pat dubultošanās ir tradīcija. Redziet, kas notika Hamburgā!» viņa piesauc skandalozo Elbas koncertzāles projektu. Tas izmaksāja 789 miljonus, Harpa «tikai» 164 miljonus eiro. Sadārdzinājumā Reikjavīkā netiek vainota korupcija, bet gan dramatiskais Islandes kronas kursa kritums. 2007. gadā sākās dāņu arhitekta Henninga Larsena projektētās ēkas celtniecība, taču 2008. gada rudenī starptautiskajā finanšu krīzē Islandes ekonomika sabruka. Skaistā krāsaino stiklu ēka pie Reikjavīkas līča bija gatava tikai par 40%. Islande ir sala bez meža, vairums materiālu jāimportē. Raisījās asa diskusija, vai turpināt būvdarbus. Cilvēki, kas krīzē zaudēja darbu, koncertzāles tapšanu salīdzināja ar dzīrēm mēra laikā. «Par laimi, mūsu vidū bija vizionāri, kas Harpas ideju izveda cauri grūtībām. Kultūras ministre Katrīna Jakobsdotira, kura tagad ir premjerministre, sacīja: krīzes laikā koncertzāle ir vēl svarīgāka nekā iepriekš. Mums katram nepieciešama ne tikai pajumte, bet arī tādas dzīves kvalitātes, kas mūs vispār iedvesmo dzīvošanai.»
Atklāšanas dienā, 2011. gada 13. maijā, ielu pie Harpas ieņēma protestētāji. «Mums nācās ēkā ielavīties no sāniem, jo pie galvenās ieejas notika nemieri,» atceras Steinunna. Tomēr vajadzība pēc koncertzāles Islandē bija tiešām akūta. Ne Islandes operai, ne simfoniskajam orķestrim nebija savu telpu, tie iepriekš uzstājās kinoteātros. Harpā ir četras zāles: galvenā ar 1600, kamerzāle ar 500 un konferenču zāle ar 700 vietām, plus auditorija ar 200 krēsliem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.