Piešķirt traktoram dvēseli

«Strādājot ar brāļiem, robežas nav tik stingras. Tās ir fluīdas. Grūti pieprasīt — rīkojies kā profesionālis, ja viņš ir tavs brālis,» saka Raitis Ābele (no kreisās), kurš Tritone Studio strādā kopā ar brāļiem Lauri un Mārci. Foto — Edmunds Brencis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Desmit gadus filmējuši reklāmas, Tritone Studio nesen pierādījuši sevi kino. Rit sarunas par filmas Baltu ciltis pārdošanu Kanādā un Amerikā, savukārt animatoru darbs pie sociālās kampaņas Norvēģijā nominēts Emmy bērnu balvai

Jau koridorā pie Tritone Studio biroja durvīm Lāčplēša ielas namā ir dzirdama mūzika. Raitis Ābele to datorā noklusina un pastāsta, ka autors ir brālis Lauris un mūzika radīta izstādei par mākslinieci Dzidru Ezergaili. Raitis ir Tritone Studio režisors un vadītājs vienlaikus. Precīzāk gan būtu teikt, ka Raitis ir tas, kurš runā ar medijiem, kad jāpastāsta par uzņēmumu. Un iemesls runāt ir — nupat Tritone animētās filmiņas ieguvušas prestižo TV balvu Gullruten 2018 par labāko bērnu un jauniešu sociālo kampaņu Norvēģijā. Kā arī nominētas divās kategorijās International Emmy Kids Award 2018, kuras ceremonija notiks aprīlī Kannās.

Raitis parāda man vienu no videofilmām, kas vēsta par to, kā atpazīt seksuālo vardarbību. Mans ķermenis pieder man ir precīza un nepārprotama: pieaugušajiem nav bērniem jārāda savi dzimumorgāni un bērnam nav jāļauj aiztikt savējos. Un, lai arī onkulis teiks, ka tas paliks noslēpums, kas nav nevienam jāstāsta, video parādīts — ir jāpastāsta vecākiem. Ja viņi nenotic, kā reizēm var gadīties, jāpastāsta citiem pieaugušajiem.

Jau filmiņas pirmajās sekundēs onkulis no biksēm izvelk savu dzimumlocekli. Vaicāju Raitim, vai šis kadrs nav par iespaidīgu bērnudārzniekam. «Pie scenārija norvēģi strādāja divus gadus, saskaņojot ar psihologiem un bērnu tiesību speciālistiem, un tikpat ilgi arī mēs zīmējām, atrādījām un saskaņojām,» stāsta Raitis.

Projektā ir četras epizodes — sižets pilnībā bijis norvēģu radīts, bet Tritone animatori paveikuši savu darbu, radot tēlus un darbošanos. Nepilna gada laikā kopš filmiņu rādīšanas skolās un bērnudārzos vairāki bērni ziņojuši par uzmākšanos un sāktas četras tiesvedības.

Tritone ar norvēģiem bija sastrādājušies jau iepriekš. Latviešu režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura dzīvo Norvēģijā, sāka veidot ar animatoriem filmu Mans mīļākais karš (My Favorite War) — par aukstā kara periodu Latvijā. Tēlus izstrādāja brīvmākslinieks-animators Toms Burāns, un Tritone tos iekustināja. Tā ir viņas pirmā animācijas filma, iepriekš darbojusies dokumentālo filmu žanrā. Kad Ilzes vīrs Tronds Jakobsens, arī režisors, ieguva iespēju veidot sociālo kampaņu par seksuālās vardarbības atpazīšanu Norvēģijā, Ilze ieteica sadarboties ar Tritone animatoriem. Producēšana no Latvijas puses ir Gunta Trektera filmu studijas Ego media ziņā, un viņi no Tritone pērk animācijas pakalpojumus. «Bez Tronda mēs paši nekad neuzņemtos taisīt neko par šo tēmu. Vienkārši neiedomātos! Latvijā diskutē, vai sešpadsmit gadu vecumā var piedalīties medībās, Norvēģijā — vai mazai meitenītei ar rozā matiem vajag būt tik tuvu dzimumloceklim,» saka Ābele. Šobrīd visas četras filmiņas tiek tulkotas un tiks pārdotas somiem. Tāpat kā Norvēģijā, tās vispirms rādīs skolās un bērnudārzos, lai būtu droši, ka bērni tās tiešām redzēs. Skolotāji arī izskaidro filmu un pārrunā. Strādāt pie šīs kampaņas Raitim bija interesanti, jo viņam ir Latvijas Universitātes maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā.

Garie mati un krāni

Tritone darbojas visi trīs brāļi Ābeles: Mārcis (33), Raitis (35) un Lauris (38). Mārcis ir brīvmākslinieks, un viņu kā operatoru piesaista vairākas studijas, bet Lauris un Raitis abi ir režisori. Raitis pieļauj, ka uzņēmuma vadību uzņēmies tādēļ, ka «vienīgais no mums skolas laikā piedalījos matemātikas olimpiādēs. Visi mēs gājām uz zīmēšanas olimpiādēm, jo mamma ir arhitekte un māksliniece, tētis — inženieris.» Mamma teikusi, ka iemācīties zīmēt ir svarīgi. Raitis to nenoliedz, taču 1992. gadā brāļu dzīvē ienāca kas aizraujošāks par zīmuli. Videokamera! Labam draugam un kaimiņam Mārtiņam Āboltiņam tēvs bija pirmais neatkarīgās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš un no Zviedrijas atveda kameru. Droši deva puikām, lai filmē. «Tas mūs uzlika uz kino takas. Filmējām, montējām. Mārtiņa tētis vēlāk mums visiem arī nopirka bungas un pastiprinātāju. Spēlējām tādu ārprātu, ka pats nāca sūdzēties.» Vecākie brāļi Lauris un Raitis joprojām kopā spēlē grupās Soundarcade un Das Sonntags Legion. Abi profesionālajā sportā zināmi ar faktu, ka piedalījušies Pasaules junioru čempionātā snovbordā kā Latvijas pārstāvji.

Kad Raitim bija 20 gadi, viņš sāka strādāt nelielā datorgrafikas uzņēmumā, kas drīz vien cieta ekonomiskajā krīzē. Datorgrafiķi Arnis Hagendorfs un Aigars Gercāns nolēma iet prom, veidot savu biznesu, aicinot Raiti līdzi: «Mēs zinām, kā datorā izveidot jaudīgus efektus, logotipus, bet vajag arī otru pusi — režiju un filmēšanu.» To Raitis un Lauris prata, un tā četratā, 2009. gadā, ar diviem datoriem pūrā un 2000 latiem viņi nodibināja Tritone Studio. Tritone tāpēc, ka vārdam ir trīs nozīmes: grieķu dievs, ķirzaka un datorgrafikas efekts, kas mainās trīs toņos.

Pirmie klienti bija draugi un paziņas. Tā Tritone tika pie klipa veidošanas par rūpnīcas Bolderāja darbu un tapa desmit minūšu video par kokšķiedras plātņu ražošanu. Šis klips vēlāk tika rādīts iespējamajiem klientiem. «Mēs vienkārši gājām pie reklāmas aģentūrām un stāstījām par sevi,» Raitis atceras, kā rādījis datorgrafikas darbus un teicis, ka var lētāk nekā citi, jo ir jauni un gatavi strādāt arī naktīs. «Šis, protams, nav labākais tirgus iekarošanas paņēmiens, taču tas mums bija piedzīvojums. Mums visiem bija gari mati. Ja pie manis tagad atnāktu garmataini džeki un teiktu: «Mēs to izdarīsim!» — es padomātu.»

Filmējot reklāmas, Ābeles piekļuva dažādai tehnikai, kas citādi nebūtu iespējams. Piemēram, desmit metrus garam ceļamkrānam, sliedēm vai izcilai kamerai. Neko labāku nevarēja vēlēties: jaunākā tehnika, par kuras īri samaksā kāds cits un top kvalitatīvs produkts. «Bet ko tālāk, kad visa tehnika izmēģināta? Skaidrs, ka mēs varam labāk arī saturiski,» saka Raitis. Tieši tāpēc Raitis devās vienu ziemu mācīties uz New York Film Academy — klasisku kino skolu, kur apguva daudz tehnisku knifu. Piemēram, desmit labākos veidus, kā filmas kadrā apsēsties pie galda. Kad jāfilmē reklāma, ir zināšanas, kā to darīt, nevis stundu jāmēģina atrast labāko apsēšanās veidu. «Domāt tur neiemāca, taču praktiskā ziņā tā bija fantastiska pieredze.» Kā piemēru Raitis min montāžas apmācību, kad iedod safilmētas kovboju cīņas no pieciem dažādiem rakursiem un studentam jāsamontē vairāki scenāriji: «kautiņš, kurā vinnē šis džeks, un tagad pa muti dabū tas čalis». Tikmēr Lauris, studējot kinorežiju maģistros Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguva cita veida zināšanas. «Piemēram, simbolisma nozīmi. Kad mūsu abu skolas saliek kopā, tad ir skaidrs, ko simbolizē liepa katrā kultūrā, ko nozīmē koks filmas sākumā un beigās, vai arī kāpēc atkārtojas dažādi koki vairākkārt filmas laikā.»

Zīļuks ir foršs!

Lattelecom, Maxima, Laima, Rimi. Tie ir daži no klientiem, kuru reklāmas filmējuši Tritone. Arī mūzikas klipu ar Naura Brikmaņa dziedāto Sprīdīti, kam youtube ir viens miljons skatījumu. Idejas autori ir LMT kopā ar reklāmas aģentūru DDB. Kā pēdējā laika trauksmaināko Raitis atceras Kuršu maizes reklāmas filmēšanu. Viena no epizodēm tapa zem Vanšu tilta: rudenī, milzu vējā. Supu airēja Latvijas labākais veikbordists, kurš pēc tam teica: «Es varu uzmest dubulto salto un vēl nez ko, bet šoreiz biju pārbijies līdz nāvei.»

Tritone veido arī animētas reklāmas. Piemēram, oranžais un smaidīgais Zīļuks no veikala LaTS dzimis tieši Lāčplēša ielas namā. «Zīļuks ir foršs! Man patīk!» smaida Raitis un pastāsta, ar ko atšķiras datorgrafiķa un animatora spējas. Kad uz LaTU traktors pie Zīļuka vestu ražu, tad datorgrafiķis uzzīmētu, kā traktors brauc no punkta A uz punktu B, taču animators būs tas, kurš spēs parādīt, ka traktoram ir grūti un cik tieši grūti ir katram ritenim. Kā tas velkas, kā cilājas. «Piešķirs traktoram dvēseli,» precizē Raitis.

Ko darīt, ja pasūtītājs netic reklāmas radītājam? Raitis stāsta, ka tas notiek reti, jo reklāmas aģentūra zina, ko Tritone var un ko nevar uzfilmēt, un nepieprasa neko absurdu. Tomēr Raitis atceras vienu reizi. Pasūtītājs gribēja, lai gados vecāka sieviete uzsmaida jaunam puisim, piemiedzot ar aci. Bet tā, lai neizskatoties ar seksuālu piesitienu! Raitis teicis, ka kadrā nav iespējams piemiegt nekā citādi, kā vien flirtējot. Viņam neticēja. «Tādos brīžos ir godīgi jāpasaka: mēs nesaprotamies, nevarēsim sastrādāties. Jo es nevaru nofilmēt to, kas nestrādās.»

Pēdējie pagāni

Kad Raitis atgriezās no Amerikas, viņš Tritone nemitējās stāstīt, ka kino ir štelle un arī Latvijā tam ir potenciāls. «Amerikā viņi māk iedēstīt to sajūtu — viss ir izdarāms. Go, go, go!» Ļoti lēnām tapa ideja par mūzikas klipu un filmu veidošanu. Pērn uz ekrāniem nonāca brāļu Ābeļu veidotā dokumentālā drāma Baltu ciltis par pēdējiem pagāniem Eiropā. Darbība risinās 13. gadsimtā. Filma tapa trīs gadus, un to laikā nofilmējās 500 aktieri. Pusi no tās budžeta, 165 000 eiro, nosedza Nacionālais kino centrs Simtgades filmu projekta ietvaros, bet pārējais — pašu un poļu līdzproducentu Arkana Studio, un veikala Depo.

Nesen Raitis bija Berlīnes filmu tirgū dibināt kontaktus, un tur par Baltu ciltīm interesi izrādījuši vācieši, franči un amerikāņi. Šobrīd Raitis strādā pie jaunas mākslas filmas Nemierīgie prāti kopā ar norvēģiem: tas ir stāsts par diviem māksliniekiem, kuri plāno veikt mākslas teroraktu ar LSD. Vienam no viņiem ir bipolāri traucējumi, viņš mūk no sava ārprāta uz Ziemeļiem, cik vien tālu var aizbēgt. Kad brālis dodas viņu meklēt, filma kļūst par psihedēlisku road movie.

Tritonē visi darbi sadalīti pa brigādēm: animācija, režija, projektu vadība. Tieši pēdējā ir tā, kura nemitīgi cenšas abas pirmās ielikt rāmī. «Haoss arī ir kārtība. Tā ir noteikta sistēma, un tā funkcionē,» smejas Raitis un stāsta, ka projektu meitenēm ir ko noņemties. Darbinieku kodols studijā ir neliels, taču filmēšanas dienā uz laukuma var būt pat vairāk nekā 100 cilvēki, un katram ir jāzina, kas jādara. Pirmajos Tritone darbības gados visi darīja visu, bet drīz vien termiņi un projektu vērienīgums piespieda sadalīt darbus un atbildības. «Strādājot ar brāļiem, robežas nav tik stingras. Tās ir fluīdas. Grūti pieprasīt — rīkojies kā profesionālis, ja viņš ir tavs brālis,» saka Raitis. Brāļi viens otru piesedzot, padusmojoties un vajadzības gadījumā aizejot uz boksa nodarbību. Liels pluss ir tas, ka viens uz otru var paļauties — jebkurā diennakts laikā.

Šomēnes Tritone svinēs 10 gadu jubileju. Re! Raitis parāda zem galda lielu pudeli viskija, kas ievažota metāla šūpolēs, lai vieglāk ieliet. Dāvana no producenta Roberta Vinovska jubilejā. Citādi Tritone komanda pavisam aizmirsusi, kas ir atpūta, jo pēdējos trīs gadus nodevušies Baltu cilšu tapšanai un izzudusi tradīcija piektdienās iet kopīgās pusdienās. Ar aliņu un noteikumu — nerunāt par darbu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl, ko mācīties un mācīties»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Saulainā dienā sākt būvēt nojumi lietainām dienām jeb nesēdēt tikai vienā zirgā. Varējām ātrāk domāt, kā attīstīt vēl kādu darbības virzienu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja vēlies būt labāks par citiem, tad jāstrādā vairāk par citiem. Ir daudz vienlīdz talantīgu cilvēku, un pārāks vari būt tikai ar ieguldīto laiku. Ja viens strādās astoņas stundas, bet tu deviņas, tad tā stunda jūs atšķirs un būs acīmredzama»

Raitis Ābele,
Tritone Studio vadītājs
un režisors

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu