Piezīmes par viena romāna ceļojumu uz Somiju un Krieviju
Mans ceļš 2018. gada oktobra sākumā ved uz senāko somu pilsētu Turku. Somijas apceļošana man vienmēr šķitusi īpaša. Varbūt tāpēc, ka iegumzīto klintsakmeņu ceļmalas, mijoties ar ezeriem un ezeriņiem, dod to īpašo dabas pietuvinātības sajūtu, ko nesniedz ne Ansīša un Grietiņas piparkūku namiņi Vācijā vai Šveicē, ne varenas, sniegiem klātas kalnu virsotnes, kuru priekšā jūties mazs un nepasargāts. Ainava šeit ir skarbāka nekā Latvijā, bet ļoti saprotama, tuva. Šķiet, arī tāpēc daža latviešu literāta, gleznotāja un mūziķa biogrāfijā varam rast atsauces uz šo ziemeļu zemi, kur Janis Rozentāls atrada savu lielo mīlestību, bet Rūdolfs Blaumanis devās uz mūža mājām.
Atkal kāds sevišķi augsts, dabas veidots akmens ermoņiku veidojums, un iznirst nākamais ezeriņš — aizkustinoši mistisks, auklēdams vienīgo koku uz savas vienīgās mazās saliņas mierīgā ūdens klaja vidū. Gandrīz 80 gadu pēc Blaumaņa šajā tūkstoš ezeru zemē (visiem taču zināms, ka gandrīz katram somam ir savs ezers) viesoties regulāri ieradās pēc Otrā pasaules kara Amerikā un pēcāk Īrijā mītošais latviešu un igauņu literatūras grandpāris Astrīde un Ivars Ivaski. Gados, kad Latvija un Igaunija aiz dzelzs priekškara viņiem bija nesasniedzamas, tieši Somija dzejniekiem deva māju sajūtu. To sajūtu, kas lasāma Ivara Ivaska Baltijas elēģijās, Astrīdes Ivaskas Līču lokos un vārsmās.
Skatos pa autobusa logu un ieraugu bekas, kaut ziema jau gana tuvu. Somi arī lasa sēnes — tas mums ir kopīgs. Kļūst pavisam mājīgi. Mēs nebraucam pa lielo autostrādi, mežus, ezerus un klintis pagaidām netraucē neviena apdzīvota vieta. Ik pēc brīža zīmes liek uzmanīties no meža zvēriem. Īsta Alekša Kivi zeme. Zeme, kurā vispazīstamākais ražīgā somu rakstnieka Arto Pāsilinnas varonis žurnālists Vatanens aizmūk no pilsētas apceļot Somiju tikai ar savainotu zaķi azotē.
Savulaik kopā ar Juri Zvirgzdiņu rakstījām grāmatu bērniem — par latviešu lāci un japāņu kaķi, kas apceļo Eiropas bibliotēkas. Abiem bija skaidrs, ka stāsts sāksies Rīgā, bet sākumu bijām tikai mazliet ieskicējuši. Nekas nekur nevirzījās. Un tad, pirmajā jaunā gada vakarā, atceroties kādu tikai dažas stundas garu Somijas apmeklējumu, es vienā paņēmienā uzrakstīju nodaļu par lāča un datorapmācīta kaķa piedzīvojumiem Helsinkos, kuri jau ostā satiek Muminu ģimeni, bet vēlāk arī citus grāmatu varoņus un rakstnieka Alekša Kivi runājošo pieminekli. Pēcāk latviešu lācis kopā ar Zirgu, Snorkes jaunkundzi un trollīti Muminu lasīja lācenes. Patiesībā grāmata tika sākta ar Somijas nodaļu, kaut arī tā pēc iecerētās secības un Baltijas jūras kartes bija tikai ceturtā. Arī tā mēdz gadīties. Varbūt jāsecina, ka stāsta iedvesmotāja bija Somija un tās literatūra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.