Stāsts
Katru vakaru gāju uz rietumu molu pasēdēt uz soliņa. Bija septembra vidus, sezona tuvojās beigām, taču atvasara bija tik saulaina un jauka, vakari tik gari un silti, ka daudzi atpūtnieki palika pludmalē līdz pat tumsai.
Mola galā atradās ne visai augsta zaļi balta bāka, un arī man aiz muguras, kur beidzās vecpilsēta, bija bāka, tikai daudz skaistāka par mazāko; veca, koši balta un slaida tā slējās virs vecpilsētas namu jumtiem. Lielajā bākā bija iekārtots muzejs, bet, kad vakaros devos uz rietumu molu, tas jau bija slēgts, un slēgtas bija arī abas apļveida galerijas — viena torņa centrā, otra tā smailē; dienas laikā tūristi no tām raudzījās uz jūru.
Reiz arī es tur biju stāvējis un raudzījies uz jūru un kuģiem, pat divreiz, taču starp abiem apmeklējumiem bija pagājuši daudzi gadi.
Es bieži pastaigājos gar jūru, reizēm noīrēju kādu no pītajiem pludmales krēsliem un vairākas stundas sēdēju zem tā zili balti vai sarkani balti svītrotā audekla, lasīdams grāmatu vai avīzi, vai, raudzīdamies uz jūru un kuģiem, dažkārt iemigu un kaiju monotonos brēcienus dzirdēju pat sapņos, turklāt ik vakaru gāju uz rietumu molu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.