Ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi sarunājas Ingmāra Balode
«Raimondu Briedi pazīstu jau sen,» gribas rakstīt, bet iedomājos, ka laika nogrieznis, kurā šī iepazīšanās turpinās, aizņemtu varbūt vien pāris rindiņu viņa veidotajā grāmatā Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kas nāca klajā 2018. gada izskaņā divdaļīgā, pamanāmā izdevumā apgādā Neputns. Raimonds Briedis allaž un, šķiet, visiem ir saistījies ar grāmatām — vienmēr somā pa retam vai senam izdevumam, ko parādīt vai, ja gadās svētki, sakritības vai grāmatu likteņi tā paģēr, uzdāvināt kolēģiem, draugiem vai studentiem… Allaž stāsti par sējumiem un autoriem, lai kādā kontekstā tie (grāmatas, ēkas, vietas, cilvēki) iezibētos kādā sarunā, lekcijā. Es redzu šo iespaidīgo grāmatu Raimonda Brieža un kolēģu veikumā (līdz ar redaktoru un sastādītāju tekstus atlasījuši un sagatavojuši Zane Gailīte, Juris Goldmanis, Zane Grigoroviča, Māra Grudule, Līga Ulberte, grāmatu dizaina autore Anta Pence) kā likumsakarīgu turpinājumu profesora aizrautībai ieraudzīt mūs pašus kā turpinājumus. Lielās hronikas iznākšana ir iemesls aicināt Raimondu Briedi uz sarunu, kā arī ielasīties notikumu pierakstā, viņa paša aizraujošo piebilžu un domu kūleņu pavadītai. Ir divi sarunas ceļi, kas var kaut kur vest, un es nevaru, zināms, iet pa abiem, tāpēc sākšu ar grāmatu, nevis ar laiku.
Šis darbs izskatās pēc bērnības sapņa piepildījuma (kur puiši sākumā būvē laiviņas no mizām, tad plostus no dēlīšiem un beigās aizdarvo īstu laivu, ko atspērušies iestumj ūdenī) un reizē pēc projekta, kas var simtgades vērienīgumam iedot citu fonu, kontekstu. Cik mazi izskatās simt gadi, ja mēģina pārlūkot laiku «kopš ledus aiziešanas»?
Grāmata nebija domāta kā simtgades grāmata, tai tikai bija lemts pēc ilga ceļa trāpīt simtgadē. Gribējām to izdot agrāk, grāmatai bija jābūt gatavai pirms diviem gadiem, pirms desmit gadiem… Ja būtu labvēlīgi apstākļi, apmēram 2009. gadā tā jau nonāktu pie lasītāja. Sākuma iecere bija krietni mazāka, domājām apkopot standarta faktus atraktīvā veidā, lai tas varētu kalpot kā mācību materiāls. Tad nāca 2008. gada rudens, piepeši nebija nekādu iespēju to izdot… Līdz vienā brīdī grāmata sāka pati sevi audzēt.
Būtībā pamata manuskripts sāka aizpildīt tukšās vietas, teikt priekšā tēmas un motīvus, kas atrodas blakus jau noteiktajam, nosauktajam. Sākotnējā iecere bija saglabāt cilvēkus, notikumus, saglabāt zināmu cilvēciskuma klātbūtni. Atraktivitāti piešķīra sinoptisko tabulu variants, kur līdzās atrodas dažādi notikumi, ļaujot cilvēkam klejot pa tiem, sastatot sev interesantās jomas vai aspektus. Atklājās lietas, kas nav pētītas vai ko neviens nav apkopojis, un tad, kā, šķiet, teikts kādā filmā, Laiks deva iespēju darbam pašam tapt.
Protams, izrādījās, ka visi sīkumi paņem ārkārtīgi daudz laika. Topot rādītājiem, atklājās nekonsekvences. Piemēram, ja vienam ir vārds, kāpēc otram nav; ja ir trīs personvārdi, tad kādā secībā tie ir; ja vienam ir dzimšanas laiks, kas cilvēku uzreiz cilvēcisko, tad — kur ir pārējiem? Bija jātiek galā ar to, ka nekonsekvences ir vārdu rakstībā, jo parādījās vietas, kas sauktas dažādos vārdos, un tas viss iespēju robežās bija jāskaidro. Ja cilvēkam ir iniciāļi un pat gadi, viņa tēls iegūst kaut kādas cilvēciskas kvalitātes; kopā ar fona notikumiem tas jau kļūst par mūžu. It kā neko nemaina fakts, vai kādam bīskapam ir 25 vai 50 gadu, taču šīs papildu ziņas ļauj paplašināt stāstu ar «stariem» uz dažādām pusēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.