Kārļa Ulmaņa loma Neatkarības kara sākumā šodienas acīm
Ar neatkarības pasludināšanu 1918. gadā Latvijas valsts stāsts tikai sākās. Vēl vajadzēja uzvarēt ārējos ienaidniekus, radīt Satversmi un izveidot valsts pārvaldi, kā arī pārliecināt iedzīvotājus un starptautisko sabiedrību par Latvijas dzīvotspēju. Agronoms, sabiedriskais darbinieks un politiķis Kārlis Ulmanis (1877—1942) jaunās valsts tapšanas posmā bija viena no nozīmīgākajām personībām.
Nepieredzējušais valsts «tēvs»
Kārli Ulmani pamatoti uzskata par vienu no Latvijas valsts «tēviem», jo tieši ar viņa vārdu saistās valsts dibināšana 1918. gadā. Un diemžēl arī valsts neatkarības zaudēšana 22 gadus vēlāk. Parasti Ulmaņa biogrāfi kritizē viņa darbību Otrā pasaules kara sākumā un vienlaikus slavē viņa veikumu, esot Pagaidu valdības priekšsēdētājam 1918.—1920. gadā. Kā tas nākas, ka Ulmanis savas politiskās karjeras zenītā izrādījās neveiksmīgāks nekā tās sākumposmā? Un kādēļ gan Ulmani pelt par okupācijas pieļaušanu, no kuras nespēja izvairīties neviena Baltijas valsts, bet slavēt par neatkarības izcīnīšanu, kura nāca ar ievērojami lielākiem upuriem nekā igauņiem vai lietuviešiem?
Ulmaņa politiskā karjera sākās ar viņa ievēlēšanu par Latvijas Republikas pirmo Ministru prezidentu. Pārsteidzoši, ka cilvēks, kurš līdz tam nebija ieņēmis nevienu ievērojamu politisko amatu, pēkšņi kļuva par valsts vadītāju. Demokrātiskais bloks, kurā 1917. gada rudenī bija apvienojušies Vācijas okupētajā daļā palikušie latviešu politiķi, nebija oficiāla institūcija, bet drīzāk domubiedru klubs. Pēc Februāra revolūcijas Krievijā Ulmanis gan piedalījās Latviešu zemnieku savienības izveidē un bija iecelts par Vidzemes komisāra Andreja Krastkalna vietnieku, bet smagas slimības (plaušu karsoņa) dēļ nepaspēja neko ievērības cienīgu paveikt. Pēc izveseļošanās viņš steidzās uz Rīgu, kura tūdaļ jau krita Vācijas armijas rokās. Šķiet, politiskās karjeras sākumā Kārli Ulmani vajāja vienas vienīgas neveiksmes.
Tomēr 1918. gada 17. novembra vakarā, kad latviešu politisko partiju pārstāvji lēma par valsts pasludināšanu un pirmās Pagaidu valdības izveidošanu, Ulmaņa kandidatūra premjera amatam tika apstiprināta vienbalsīgi. Viņš bija enerģisks cilvēks, «jauna seja», kā teiktu mūsdienās, lielisks orators un arī politisko intrigu virtuozs, gatavs sadarbībai gan ar latviešu sociāldemokrātiem, gan Vācijas un Antantes pārstāvjiem un vienlaikus pārliecināts neatkarības un demokrātijas ideālu aizstāvis. Tiesa, pavisam nepieredzējis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.