Neuzbāzīgā, pelēkā novakare • IR.lv

Neuzbāzīgā, pelēkā novakare

Ināra Kaija Eglīte. Kliedziens starp āboliem. Rīga: Neputns, 2018.
Toms Treibergs

Ināras Kaijas Eglītes debijas dzejas krājums Kliedziens starp āboliem iznāk 50 gadus pēc dzejoļu tapšanas. Bet ne jau šis apstāklis grāmatu padara ievērojamu.

Kompānijās, kurās sapulcējas radoši un brīvdomājoši cilvēki, izveidojas noteikts tēlu ansamblis ar zināmu hierarhiju. Ināra Kaija Eglīte (turpmāk tekstā — Toms, ievērojot autores ilggadīgo ieskatu par savu vārdu), manuprāt, savu jaunības domubiedru ansamblī ir diezgan attālu no centra, taču tagad, kad par šo periodu tiek dalītas atmiņas, Toma klātbūtne nav nepamanīta.

Līdzīgi ir ar Toma dzeju, kuru varam lasīt izdevumā Kliedziens starp āboliem (Neputns, 2018). Stāstus, novērojumus un atzīšanās ar dzejas starpniecību lasītājam sūta nomaļa un skumja balss. Taču ne nevarīga un patētiskā bezpalīdzībā aizsmakusi. Īpaši tas jūtams agrīnākajos Toma dzejoļos, kuri saistāmi ar 20. gadsimta 60. un 70. gadiem. Ne manifestējoša un pilnu uzmanības nodevu pieprasoša lirika, bet slepens, tikai tuvākajiem domubiedriem dots signāls vai žests. Tāpēc arī grāmatas nosaukums nedaudz disonē ar tajā lasāmajiem darbiem. Kliedziens liekas pārāk skaļš un dinamisks apzīmējums lielākoties kontemplatīvajai dzejas noskaņai, kura rāmi un ar noteiktu dramatisma pulsāciju plūst pa sentimenta gultni. Tikpat savāda man likās grāmatas sastādītājas Ievas Kalniņas vēlme «uzstāt»1 uz noteiktu dzejoļu iekļaušanu grāmatā, par kuriem gan pats Toms ir vēlējies, lai tie paliktu ārpus drukātajām lappusēm. Var jau būt, ka redaktoram autoru nevajag turēt sazin kādā Ziloņkaula tronī un viņu vajag arī patirpināt, sak, «tagad tev tā neliekas, bet pēc tam tu redzēsi, ka būs labi». Cerēsim, ka šie ar pelēko krāsu nodrukātie teksti pašai to autorei kopējā izdevuma kompozīcijā šobrīd patiešām liekas iederīgi un bagātinoši.

Interesanti, ka Toms pielieto motīvus, kuri citos gadījumos radītu sērīgu vai pat traģisku noskaņu. Piemēram, «Miglainās un smagās / Novakarēs pelēkās / Vecām māmuļām / Kaite veca, / Kaulus kad lauž, / Vecajam šķūnim / Pa debesu acīm / Asaras rit un rit, / Siena matos — / Dzeltenzaļos krīt»2. Šajā krājumā tā nenotiek. Tāpēc, ka aprakstītās ainas sastāvdaļas ir savstarpēji papildinošas, neviena no tām nav primārā; tās nemanāmi, bet stingri ievij sevis izveidotā attēla iekšienē vispirms pašu autori, tad arī lasītāju. Toma rakstīto dzejoļu vēstījumā guldz sāpes un vientulība, kuru savā ziņā vizualizē kaut vai minētās «novakares pelēkās» un «asaras», kas «rit un rit». Un tomēr — dalīšanās ar emociju gammas pelēkāko nogriezni norit klusināti. Izmisuma jundītu apsūdzību nav, lai arī tām būtu it cilvēciski likumsakarīgs iegansts izskanēt tieši lasītājam sejā. Iespējams, tas ir savas ārpusniecības apzināšanās rezultāts, savas vietas labprātīga pieņemšana domubiedru ansambļa kopbildē.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu