Sarakstu valdzinājums un zināma apsēstība novedusi pie vērtīga pašapmāna
2009. gada beigās Luvrā bija aplūkojama izstāde, kuras nosaukumu varētu aptuveni tulkot kā «1003: sarakstu labirinti». Skaitlis 1003 (Mille e tre) bija atsauce uz Leporello āriju Mocarta operā Dons Žuans, tajā dona Žuana kalps stāsta par katalogu, kurā iegrāmatojis sievietes, ko viņa kungs ir mīlējis, — Spānijā tādas ir «tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs». Izstādes kurators bija Umberto Eko, intervijā laikrakstam Spiegel (11.11.2009.) viņš izteicās: «Saraksts ir kultūras avots. Tas ir daļa no mākslas un literatūras vēstures. Ko kultūra cenšas sasniegt? Padarīt bezgalību saprotamu. Tā arī vēlas radīt kārtību — ne vienmēr, bet bieži. Un kā mēs, cilvēciskas būtnes, sastopamies ar bezgalību? Kā mēs mēģinām aptvert neaptveramo? Ar sarakstu palīdzību, ar muzeju kolekciju palīdzību, enciklopēdiju un vārdnīcu palīdzību.»
Var jau būt, ka saraksti ir mēģinājums sakārtot pasauli, bet tajos ir arī kaut kas dīvains. Mēs visi zinām, ka enciklopēdijas un datubāzes ir svarīgas, bet vismaz Rietumu kultūrā plaši izplatīta ir skepse par faktu virknēšanu kā ceļu uz patiesību vai pasaules izpratni. Nāk prātā kaut vai tikko televīzijā redzētā filma Dr. No, kurā filmas varone Hanija Raidere stāsta Džeimsam Bondam, ka viņa skolā nav gājusi, bet kopš astoņu gadu vecuma pamazām lasa enciklopēdiju, sākusi ar «A» un pašlaik tikusi līdz burtam «T», tā ka zinot vairāk nekā Bonds. Intelektuāļiem domāts analoģisks piemērs būtu Autodidakts Sartra romānā Nelabums, viņš alfabētiskā secībā lasa visas grāmatas vietējā bibliotēkā. Un šie tēli izraisa nevis nievas, bet labvēlīgu līdzjūtību un vienlaicīgi aizdomas par slimīgu apsēstību. Dona Žuana aizraušanās ar sievietēm ir fascinējoša, bet tāda ir arī Leporello vēlme cītīgi pierakstīt tūkstošiem sieviešu vārdu, tikai citā veidā. Eko pētnieciskā nopietnībā atklāj sarak-stu visuresamību, bet viņa komentāros ieskanas klīniskas intonācijas, piemēram, viņš saka, ka nenobriedušam prātam saraksti var būt bīstami. Tos nedrīkst uztvert pārāk nopietni, un tie var pārņemt tādā mērā, ka cilvēks vairs nevar rimties.
Visbeidzot, sarakstos ir ietverta vēl kāda ambivalence. Eko raksta, ka vēlme uzskaitīt lietas, kuras ir bezgalīgas, ir mēģinājums pārvarēt cilvēka ierobežotību un, galu galā, nāvi. Bet nevar nepamanīt arī to, ka šajā procesā jau ir iekodēta neizdošanās. Šis uzskaitījums pēc definīcijas nav pabeidzams, tas vienmēr ir tikai mēģinājums, pasauli neizdodas sakārtot. Šajā mēģinājumā ir arī kaut kas cēls un optimistisks. Cilvēki, kuri mēģina uzskaitīt neuzskaitāmo un sakārtot nesakārtojamo, lielākoties apzinās, ka nekādu beigu šim procesam nav un nevar būt. Tomēr viņi atkal un atkal mēģina izveidot sarakstus. Varbūt to var saukt par dumpi pret bezgalību vai savu ierobežotību. Tādā ziņā, atgriežoties pie Eko teiktā, kultūra ir arī dumpis pret nolemtību.
Latvijas hronoloģija
Nupat izdevniecība Neputns ir laidusi klajā grandiozu sarakstu. Izdevuma nosaukums ir Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Tā ir Latvijas vēstures notikumu hronoloģija no 13 200. gada p. m. ē. līdz 1918. gada 31. decembrim. Izdevumu sagatavojusi pētnieku komanda Raimonda Brieža vadībā. Radio raidījumā Kultūras rondo (04.12.2018.) viņi stāstīja, ka strādājuši vienpadsmit gadu. Pirmajā sējumā ir pati hronoloģija, kas aizņem apmēram 1050 lappušu blīva teksta. Otrajā ir personu un vietu rādītājs, ar kura palīdzību var orientēties pamattekstā, proti, atrast visus notikumus, kas attiecas uz konkrēto cilvēku vai vietu, teiksim, Aspaziju un Alsungu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.