Ar Guntu Šnipki un viņas dzeju iepazinos Liepājā 2014. gada vasarā Satori autoru nometnē. Šo privāto faktu pieminu tālab, ka nometnes tēma togad bija Ceļš, bet Kārļa Vērdiņa vadītā dzejas darbnīca — veltīta topogrāfiskajai dzejai, un Gunta Šnipke, kurai tobrīd bija iznākuši jau divi krājumi, vairumam Rīgas autoru un dzejas lasītāju nebija zināma, taču nometnē cēla priekšā oriģinālus un svaigus tekstus. Savukārt Guntas Šnipkes dzejoļu krājums Ceļi, kam 2018. gada rudenī piešķirta Dzejas dienu balva un ko Artis Ostups ir nodēvējis par pērnā gada pārsteigumu1, mani pārsteidza vēl jo vairāk arī tāpēc, ka tas sastāv lielākoties no topogrāfiskiem jeb ģeogrāfiskām vietām piesaistītiem dzejoļiem, vienlaikus būdams ne tikai konceptuāli izturēts, bet arī kvalitatīvi viendabīgs krājums bez pašmērķīguma un samākslotības, kas nereti ir klātesoši pēc tik noteiktas sistēmas radītos darbos.
Dažādu konkrētu vietu izmantojums kā teksta radīšanas princips ietver īpaši augstu risku zaudēt dziļumu un pirmreizību. Pat Vizmas Belševicas grodajā poētiskajā mantojumā tie dzejoļi, kuros apdziedāti Latvijas novadi un pilsētas, lielākoties ir mazāk spēcīgi par pārējiem. Taču Šnipkes Ceļos vietu nosaukumi drīzāk izmantoti kā rāmis, kas strukturē gan personiskās, gan kolektīvās atmiņās sakņotu asociāciju plūsmu. 20. gs. Latvijas vēstures refleksijas no sievietes skatpunkta vieno Guntu Šnipki ar viņas vienaudzi, līdzīgi ārpus savas paaudzes atzinību guvušo Dainu Sirmo, taču Šnipkes atšķirība ir cietajā tvērienā, kuru kārdinājums saskaņā ar dzimtes stereotipiem nodēvēt par vīrišķu vai vismaz sasaistīt ar Šnipkes arhitektes profesiju. Arī grāmatas redaktore Inese Zandere raksta par rūpīgi izstrādātu domas konstrukciju: «Detaļa pie detaļas, vārds pie vārda sastiprinās cieši, vienīgajā autorei iespējamajā veidā, pie kura viņa nonāk, spontāno iestrādādama noturīgajā.» Tāpat vēstījumā privātais montēts ar vispārināto, bet formāli teksts organizēts tikpat kā bez atkārtošanās, turpinot modernisma tradīciju, bet ne kopējot kādu autoru vai kustību. Dažādās variācijās izkārtotas verlibra rindas, bieži ar interesantiem pārnesumiem, retāk dzejproza, arī daži grafiski paņēmieni kā 52. lpp., vizuāli imitējot augšup—lejup kustību, ucinot bērnu, kamēr vārdu fragmenti semantiski atsauc pagātnē palikušus vārdu slāņus.
Dažos no dzejoļiem teksta saistība ar ģeogrāfisko vietu ir tieša un vienkārši nolasāma, piemēram, ievaddzejolī par Jeruzalemes mūri apcerētas cilvēku emocijas, kas virmo mūrī saliktajās zīmītēs izteiktajās lūgšanās. Citos dzejoļos vietas izvēle ir drīzāk nejauša, ja par nejaušību var dēvēt biogrāfiskajai autorei būtisku punktu pasaules kartē, piemēram, Jelgavas saistība ar mammas cepurīti 33. lpp. ir personiska, un precīzās detaļās iezīmētais 20. gadsimta latviešu skolotājas, leģionāra sievas mūžs tāds varētu būt arī bez tik precīzas ģeogrāfiskas piesaistes. Arī vairākos dzejoļos par autores dzimto pilsētu Liepāju — kurā pavadīts gandrīz viss mūžs un ar kuras nosaukumu saistās proporcionāli liels skaits grāmatas dzejoļu, un kas pēc pazīmēm varētu būt arī cita, līdzīga, pilsēta, veidojot citu, līdzīgu dzejoli — ar konkrēto vietu saista indivīda atmiņas vai zināšanas (9., 13., 37. lpp.). Vienlaikus dzejolis Liepāja. Nospiedumi daudz vairāk skar kolektīvu pieredzi, vietas izvēle tajā ir pamatota vēsturiski un ģeogrāfiski, netrūkstot ne krāšņām detaļām, ne dažādu valodas slāņu bagātīgumam. Izkārtots pēc slejas principa, šķietamā pašplūsmā uzskaitot vizuālas ainas un leksiskas vienības, šis dzejprozas teksts atgādina Uldi Bērziņu, bet reizē šķiet arī veidots tādai formai negaidīti racionāli.
Iespējams, visvairāk vietas nosaukums attaisnojas tajos dzejoļos, kuros tas patiesībā pārstāv kādu notikumu, parādību vai novērojumu, it īpaši tad, ja saistība nav tieša. Dzejolī Lestene. Smuidris, kas pats par sevi ir spēcīgs darbs, kurā saikļu pārnesumi rada sevišķi skaudru iespaidu, vietas metonīmija ir iepriekšparedzama, taču īpaši interesanta tā izrādās dzejolī Bulgārija. Forever: runātājas mamma reiz ir pabijusi Bulgārijā un stāsta par to visu atlikušo mūžu, līdz tas skan meitas galvā, kur vārds «Bulgārija» apzīmē citstarp arī telpā ierobežotā padomju cilvēka traģismu — brauciens uz Bulgāriju daudziem tā arī palicis viņu vienīgais ārzemju ceļojums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.