Nupat pirmizrādi piedzīvojis režisora Uģa Oltes jaunākais veikums — LTV raidījums Literatūre par rakstniekiem un viņu pasauli. Tuvojoties 40 gadu vecumam, režisors nolēmis mest izaicinājumu sev: «Kad tad vēl paspersim soli bīstamākā teritorijā?!»
Lapu iela Āgenskalnā ir piesnigusi baltām kupenām. Iepretim nelielam pilsētas dārzam te slienas muižai līdzīga koka māja ar cēlu torni virs ieejas. Pa to dodos iekšā, lai nokļūtu Vides filmu studijas darbnīcā — vietā, kur norunāta tikšanās ar režisoru Uģi Olti. Viņa portfolio veido tādi veiksmīgi TV projekti kā Atslēgas, Te un Adreses, gan vairākas filmas un mūzikas klipi pašmāju zvaigznēm Instrumenti, The Sound Poets, Carnival Youth un citiem.
Dienu iepriekš televīzijas pirmizrādi piedzīvojis viņa jaunākais raidījums Literatūre. Pats gan to televizora ekrānā neskatījās — jau iepriekš raidījumam bija publiskā pirmizrāde Nacionālajā bibliotēkā. Skatītāju atsauksmes režisoram ir svarīgas. Šad tad jautrībai lasot arī interneta komentārus. Vissvarīgākais viņam ir — «vai aiziet tā lieta, vai cilvēki uztver, vai izvēlētais stāstniecības veids der, vai neesi galīgi iešāvis tumsā».
Radikālākais, ko savā režisora darbā izdarījis, viņam pašam šķiet raidījuma Karaliste pirmā sērija — asociatīva, plūstoša. Tāpat arī ceļojumu raidījums Ziemeļu puse. «Tik trakulīgu to filmēšanu neviens nedarīja, bet izrādījās, ka cilvēkiem patīk. Daudzi sāka imitēt to, ka vadītājs nevis runā ar skatītāju, bet runā ar otru vadītāju. Ka to dara nevis statiski un pareizi, bet ar klātesamības sajūtu.» Ir jāuztaisa lēciens nezināmajā, lai kaut ko jaunu un oriģinālu atklātu, Uģis stāsta un salīdzina darbu ar krāsu regulēšanu fotogrāfijai: «Vajag vispirms noregulēt līdz ekstrēmam un tad nākt atpakaļ. Ja no drošās pozīcijas stumsies drusciņ radikālisma virzienā, tad bieži vien paliksi pie remdenāka un slābanāka rezultāta.»
Lai rodas elektrība!
Pirms desmit gadiem Uģis kopā ar Martu Selecku un Gustavu Terzenu bija Zviedrijā. No rīta skatījās televizoru un ieraudzīja, ka ēterā sieviete lasa grāmatu. Nekas cits nenotiek. «Mums likās — tas nu ir līmenis, kur nekad nevajag nonākt! Tik lielā garlaicībā iekrist nedrīkst!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.