Atrast pilnvērtīgu vietu latgaliskajam latviskajā 19

Foto: Paula Čurkste, LETA
Ilze Jureviča
Print Friendly, PDF & Email

Simtgades svētki godam aizvadīti. Ar lepnumu esam atskatījušies uz Latvijas un latviešu paveikto simts gados, daudzinājuši kultūras un citus sasniegumus. Vienlaikus ir palicis kāds neatrisināts jautājums, ko vajadzētu labot valsts otrajā simtgadē – atrast pilnvērtīgu vietu latgaliskajam latviskajā.

Esmu rīdziniece, Latgalē man nav radinieku – Latgales jautājums man nav personisks. Informācijas par latgalisko trūkuma dēļ politikas zinātnes studiju laikā mani ieinteresēja jautājums, kā radies latgaliskais un kā radušies daudzie stereotipi un atsvešinātība starp latgaliešiem un pārējiem latviešiem. Šis raksts ir balstīts uz manis izpētīto.

Meklējot atbildi uz iepriekšminēto jautājumu, var secināt, ka atsvešinātības problēma ir nostiprināta, veidojot Latvijas valsts pamatus.

Kā izveidojās latgaliskais

Laikā no 1629. līdz 1917. gadam Latgale bija administratīvi nodalīta no pārējās Latvijas – Krievijas, Polijas un Zviedrijas savstarpējo cīņu rezultātā latvieši uz gandrīz 300 gadiem bija sadalīti Kurzemes un Vidzemes (t.sk. Rīgas) latviešos no vienas puses un Inflantijas, vēlāk Vitebskas guberņas latviešos jeb latgaliešos no otras puses. Arī reformācija šīs tautas daļas skāra atšķirīgi. Rezultātā Latgalē nostiprinājās katoļticība, bet Kurzemē un Vidzemē – luterānisms. Būtiski uzsvērt, ka abu tautas daļu valoda un rakstība attīstījās citu tautu ietekmē: Kurzemes un Vidzemes latviešu – vācu tautas, īpaši luterāņu mācītāju ietekmē, bet latgaliešu – poļu, īpaši jezuītu ietekmē.

Attiecīgi uz Latvijas valsts dibināšanas laiku bija izveidojušās divas valodas un kultūras ziņā atšķirīgas latviešu kopienas – Kurzemes un Vidzemes latviešu un Latgales latviešu; pēc būtības divas atšķirīgas latviskuma tradīcijas. Jāatzīmē, ka saprašanos papildus apgrūtināja fakts, ka katrai no šīm tradīcijām bija arī savs alfabēts – Kurzemes un Vidzemes latviešiem gotu alfabēts, bet latgaliešiem – latīņu. Lai arī pārnovadu latviešu valoda un kultūra uz to brīdi bija vairāk izkopta (Latgalē ilgāk bija dzimtbūšana un bija ieviests latīņu drukas aizliegums līdz 1904. gadam, Latgalē atmoda sākās 50 gadus vēlāk), iepriekš aplūkotā vēsture skaidri parāda, ka abas latviskuma tradīcijas ir vienlīdz pareizas un pilnvērtīgas, jo gan latgaliešu, gan arī pārējo latviešu valodas un rakstības attīstībā nozīmīga loma bija citām tautām.

Latgaliskais Latvijas brīvvalstī

1917. gada aprīlī Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kurā latgalieši lēma apvienoties ar pārējiem latviešiem, t.i., lūgt atdalīt Latgali no Vitebskas guberņas un pievienot pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām. Izlemjot par apvienošanos ar pārējiem latviešiem, kongresā latgalieši pauda arī vēlmi paturēt pašnoteikšanos Latgales iekšējās lietās. Būtiski, ka kongresa viesi pārējo latviešu pārstāvji Krievijas valsts domes deputāts Jānis Zālītis un Vidzemes zemes padomes loceklis Zigfrīds Meierovics, solīja, ka pārnovada latvieši šīs izloksnes tiesības ievēros (Šilde, 120).

Latvijas valsts nodibināšana latgaliešiem un Latgalei bija liels pagrieziena punkts. Daudzus gadsimtus atrodoties citu valstu pakļautībā, latgalieši bija pieredzējuši mazāku noteikšanu pār savas dzīves veidošanu kā pārēji latvieši. Valsts izveidošana kopā ar pārējiem latviešiem latgaliešos raisīja gluži vai jūsmīgas ekspektācijas par to, ka latgalieši paši varēs pilnībā izlemt savas iekšējās lietas, retoriski jautājot, “kāda gan te var būt apspiešana no baltiešu puses” (Latgales pagaidu zemes padomes biļetens, citēts no Škutāns 1968, 40). Vienlaikus jau ap 1910. gadu atsevišķi latgalieši un arī latgaliešiem simpatizējošais Miķelis Valters sāka paust bažas par to, ka pārējie latvieši apvienošanos varētu skatīt kā latgaliešu asimilēšanu (sk. Valters, 146-147).

Jaunizveidotajā Latvijas valstī latgalieši neizbēgami bija mazākums un tāpēc, iesākoties reālajai un pragmatiskai valsts pārvaldīšanas jautājumu risināšanai, latgaliešu pārstāvjiem pamazām nācās apjaust politiskā procesa sarežģītību un kaulēšanās nozīmību tajā. Taču nav šaubu, ka latgalieši nebija gatavi no centra pārvaldītas perifērijas iedzīvotāju lomai.

Latgalieši gaidīja brīvību Latvijas valstī, bet viņus sagaidīja vilšanās. Satversmes sapulcē latgaliešu mēģinājumi īstenot iepriekšminēto Rēzeknes kongresa lēmumu un panākt pašpārvaldi Latgalei un brīvu lietošanu Latgalē runātajai valodai beidzās ar neveiksmi (tai skaitā latgaliešu deputātu savstarpējo domstarpību dēļ).

Būtiski atzīmēt, ka pārējās Latvijas pārstāvji Satversmes sapulces debatēs mēdza iebilst pret Latgales apgabala definīciju kā tādu un iespēju apvienot kādu funkciju veikšanu Latgales apgabala robežas. Netika atbalstīts latgaliešu priekšlikums apvienot Latgales pašvaldības zemes reformas īstenošanā un līdzīga Latgales triju apriņķu iestāžu apvienošana kādā sfērā, kas liek domāt par nopietnām, bet nepamatotām pārējo latviešu bažām par Latgales separātismu.

Pušu atšķirīgo skatījumu uz situāciju spilgti ilustrē vairāki to pārstāvju izteikumi Satversmes sapulces debatēs kā latgalieša Franča Trasuna frāze: “Tā autonomija varbūt nebūtu vajadzīga, ja mēs varētu dzīvot Latvijā kā brīvi pilsoņi” un latgalieša Franča Kempa lietotais jēdziens “šovinisms tautas iekšienē” (LSSS). Pārējo latviešu perspektīvu visspilgtāk raksturo tādas avīžu publikācijās ietvertās frāzes kā “latgaliešu savstarpējos strīdos pilsoniskās partijas neiejaucās, bet klusu ciešot izgāza cauri latgaliešu iedomas” (Satversmes sapulces V sesija. 28.kopsēde 4.apr. 1922.g., 1) un tēze, ka “ir gandrīz neticami, ka tāda prasība var rasties apvienotas, nedalāmas Latvijas valstī” (Akuraters, 1).

Kurzemes un Vidzemes latvieši, iebilstot pret latgaliešu prasību par pašpārvaldi un valodu ietveršanu Satversmē, bet neiebilstot pret garantiju Latgales latviešu valodai nostiprināšanu MK noteikumos (saskaņā ar 1921.gada 17.augustā pieņemtajiem Noteikumiem par latgaliešu izloksnes lietošanu tika noteikts, ka visām valsts iestādēm un amatpersonām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē, kā arī tika atļauts valsts un pašvaldības iestādēm Latgalē lietot latgaliešu izloksni darbvedībā, sarakstoties, sludinājumos un uz izkārtnēm (Valdības vēstnesis, 1921, 17.aug.)), būtībā demonstrēja, ka tie uzskata Latgales īpatnības par pārejošām un ka latgaliešu specifiskās vajadzības var tikt apmierinātas esošo garantēto individuālo brīvību ietvaros.

Balstoties uz veikto Satversmes sapulces stenogrammu analīzi, var apgalvot, ka Kurzemes un Vidzemes latviešu sabiedrībā dominēja pārliecība, ka latgaliešiem jāpiemērojas attīstītākajai pārējo latviešu sabiedrībai, nevis jānotiek abpusējam tuvināšanās procesam.

Par Latgales īpatnībām nereti tika pausts negatīvs vērtējums, uzsverot tās ekonomisko atpalicību un zemākos izglītības rādītājus, līdz ar tiem skeptiski novērtējot arī pārējās Latgales iezīmes.

Kopējā valsts politika 1918.-1940. gadā attiecībā uz Latgali un latgalisko būtu atsevišķa raksta vērta, bet, pamatojoties uz parlamentārajām debatēm valsts pastāvēšanas pirmajos gados, var teikt, ka bija uzņemts kurss viena pareizā latviskuma nostiprināšanai.

Latgaliskā vieta mūsdienu Latvijā

Mūsdienu Latvijā 1999. gada 9. decembrī pieņemtā Valsts valodas likuma 3. panta 4. punkts noteic, ka “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Taču nav skaidrs, kā ir bijis paredzēts īstenot šo normu, jo tajā nav ietverts deleģējums Ministru kabineta noteikumu izstrādei, attiecīgi šīs likuma normas īstenošanai nav ticis izstrādāts neviens sekundārais normatīvais akts. Jāatzīmē, ka praksē iepriekšminētās normas īstenošana ir problemātiska, kā to parādīja, piemēram, reakcija uz 12. Saeimas latgaliešu deputātu mēģinājumu nodot deputāta zvērestu latgaliski. Šādi piemēri parāda Kurzemes un Vidzemes latviešu, var teikt, reizēm liekulīgo attieksmi pret latgaliešu valodu – par valodu mēs to neatzīstam, bet, kad kāds runā latgaliski, sakām, ka teikto nesaprotam un jārunā latviski. Pati latgaliešu valodas pastāvēšanas vajadzība ne vienmēr tiek pareizi saprasta un interpretēta pat no lingvistu puses (Leikuma 2001b, 1).

Valsts valodas likumā, definējot Latgales latviešu valodu, izmantots vārdu salikums “latviešu valodas paveids”, kas būtībā nav valodniecisks jēdziens un turklāt attiecināts tikai uz latgaliešu rakstu valodu, bet ne tās runas formu. Līdz ar to var teikt, ka Latgales latviešu valodas statuss Latvijā faktiski nav nodefinēts. Uzskatu, ka Latvijas otrajā simtgadē ir laiks beigt neproduktīvos strīdus par to, vai Latgalē lietotā runa un rakstība ir dialekts vai valoda.

Mans ierosinājums būtu to turpmāk saukt to par Latgales latviešu valodu, kas tā arī pēc būtības ir.

Latgale skolās

Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz stereotipu par Latgali (piemēram, ka Latgales latviešu valoda ir latviešu un krievu valodas sajaukums u.c.), ir veids, kādā par Latgali un latgalisko tiek mācīts Kurzemes un Vidzemes. Tas ir vēl viens veids, kādā latgaliskuma otršķirīgums ticis faktiski institucionalizēts. Skolas un to izmantotie pārnovadu latviešu sastādītie mācību līdzekļi latgalisko lielākajā daļā gadījumu pasniedz kā kaut ko marginālu un tādu, par ko nav vērts daudz runāt, tā teikt, Latgale un latgaliskums kā neskaidrs piedēklis latviskajam.

Vēlos uzsvērt, ka skolās tiek faktiski pasniegta nevis Latvijas literatūra un Latvijas vēsture, bet Kurzemes un Vidzemes literatūra un Kurzemes un Vidzemes vēsture. Latgaliešu literātu darbi tiek apskatīti kā pēdējie un garāmejot. Latgales vēstures notikumi tiek aplūkoti ļoti fragmentāri, piemēram, par Latgales latviešu 1917. gada kongresu tiek labākajā gadījumā pieminēts, ka tur latgalieši izlēma apvienoties ar pārējiem latviešiem, neko neminot par kongresa rezolūcijas citiem punktiem un to tālāko likteni, nemaz nerunājot par Satversmes sapulcē notikušajām diskusijām par latgalisko.

Pašā Latgalē arī netiek pilnvērtīgi mācīta un skaidrota Latgales vēsture un Latgales latviešu valoda. Būtiska daļa latgaliešu nepārzina Latgales rakstu valodu. Solis pozitīvā virzienā ir novadmācības ieviešana daļā Latgales skolu, bet to nepieciešams pasniegt visās skolās, gan Latgalē, gan pārējā Latvijā.

Nepieciešamās rīcības

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, uzsākot otro Latvijas simtgadi, nepieciešams nodrošināt, lai valsts līmenī latgaliešu valoda praktiski tiktu atzīta kā latviešu valodas otra forma un latgaliskais – kā pilnvērtīga un pilntiesīga latviskuma otra tradīcija. Nepieciešams no valsts finansiāli un praktiski veicināt latgaliskuma izkopšanu Latgalē, piemēram, izstrādājot Latgales latviešu valodas pareizrakstības rīku darbam ar datoru, novirzot valsts finansējumu mācību līdzekļiem latgaliešu valodā, paredzot iespējas Latgalē izvietot norādes un zīmes latgaliski u.c.

Kurzemes un Vidzemes latviešu bažas par Latgaliešu separātismu ir pilnībā nepamatotas – latgalieši sevi uzskata par latviešiem. Latgaliskā izkopšana nevis vājinātu Latvijas valsti, par ko pārnovadu latvieši nereti izteikuši bažas, bet tieši otrādi – stiprinātu to. Latgaliskā pilnvērtīga atzīšana stiprinātu latgaliešu pašapziņu un tādējādi varētu sekmēt šī novada uzplaukumu, tai skaitā arī ekonomiski. Tas būtu priekšnoteikums arī iedzīvotāju aizplūšanas no Latgales (iedzīvotāju aizplūšana pēdējos 20 gados visvairāk skārusi Latgales novadu, Centrālās statistikas pārvaldes dati) samazināšanai. Ja skolās tiks mācīta arī Latgales vēsture kā daļa no Latvijas vēstures, būs mazāk stereotipu un neizpratnes par latgalisko. Latvijai jābūt vienotai, bet ne vienādai. Savukārt, runājot par izglītību Latgalē, visas puses tikai iegūtu, ja arī Latgalē bērni varētu mācīties mātes valodā – Latgales latviešu valodā (vismaz novadmācību).

Nepieciešams mainīt latgaliskuma pasniegšanu Kurzemes un Vidzemes skolās, ieliekot pamatu izpratnei par to, ka tā ir pilnvērtīga latviskuma otra tradīcija. Latgales vēstures pilnvērtīga iekļaušana Latvijas vēsturē tikai bagātinātu mūsu zināšanas par to, kā mūsu valsts ir veidojusies.

Nav pieņemami, ka brīvajā Latvijā daļai latviešu ir jāatsakās no savas identitātes un valodas, lai tie tiktu pieņemti. Veicot iepriekšminētās rīcības, tiktu veicināts Latgales reģiona uzplaukums un celta latgaliešu pašapziņa, mazinot ilgstoši pastāvējušo atsvešinātību starp Kurzemes un Vidzemes latviešiem un Latgales latviešiem.

 

Autore ir politikas zinātnes maģistre

 

Atsauces

  1. Šilde, Ā. Latvijas vēsture 1914.-1940. Stokholma: Daugava, 1976.
  2. Škutāns, S. Rēzeknes kongress. Acta Latgalica. 2, 1968, 29.-53.lpp.
  3. Valters, M. Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. Rīga: Valters un Rapa, 1914, 145.-156.lpp.
  4. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas.
  5. Latvijas Republikas Ministru kabinets. Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu (1921.11.VIII). Valdības Vēstnesis, 1921, 17.aug.
  6. Valsts valodas likums (1999).
  7. Leikuma, L. (2001b) Latgaliešu rakstība: sākotne, attīstība, perspektīvas. 9 lpp. (nepublicēts avots).
  8. Akuraters, J. Latvijas vienība. Jaunākās Ziņas, 1921, 3.okt., 1-2.lpp.

Komentāri (19)

Jānis Lakijs 17.12.2018. 08.11

“katrai no šīm tradīcijām bija arī savs alfabēts – Kurzemes un Vidzemes latviešiem gotu alfabēts, bet latgaliešiem – latīņu”
=====
Manuprāt, maģistrei pienākas vismaz naudas balva par izcilu atklājumu – Kurzemes/Vidzemes latvieši nav lietojuši latīņu alfabētu! 🙂
Kurzemes un Vidzemes latvieši “savu gotu alfabētu” var aplūkot, piemēram, šeit:
https://en.wikipedia.org/wiki/Gothic_alphabet
Citādi līdz šim maģistres rakstam viņi droši vien uzskatīja, ka viņu senči izmantojuši latīņu alfabēta gotisko variantu 🙂
Savukārt maģistres apgalvojumu par to, ka
“pārnovadu latviešu valoda un kultūra uz to brīdi bija vairāk izkopta”
labi ilustrē Georga fon Manteifeļa 19.gs. sniegtie Latgales un Kurzemes/Vidzemes latviešu valodas paraugi.
Kur latgalietis “neizkoptā” valodā sakot:
“Kaiminš praseja moksas pirmdīn”,
tur Kurzemes/Vidzemes “izkoptais” latvietis vēstījot:
“Nāburgis paģērēja loni mandāgā”.

+3
0
Atbildēt

0

kolpants 17.12.2018. 10.25

Ну это известный психологический парадокс, Латыши готовы биться вусмерть, доказывая, например, что белорусский язык-это отдельный от русского язык, самостоятельный, потому что своя литература, отличается очень много слов и т.д. и т.п. И касательно других языков и народностей аналогично-что мол каждого надо ценить отдельно, а не превращать в придаток.

Но как только речь заходит о латышском и латгальском-люди просто меняются на все 180, и вот мы слышим множество доказательств, что это просто диалект, и кто говорит о “латгальскости” – это вообще чуть не сепаратист и агент Кремля)

+1
0
Atbildēt

0

vvilums 17.12.2018. 14.21

Dzirdēts kā specdienestu darbinieki savervējot sev aģentus sākumam piedāvā veikt kaut kādu sīku it kā nebūtisku nodevību un tad jau arvien vairāk ,ja jau nodevējs.
Nepiedāvājiet latgalietim nodot mātes Latgales latviešu valodu ,aizmirstot to, nestumiet viņu grēkā.

+1
0
Atbildēt

2

    Drosma > vvilums 17.12.2018. 14.48

    tu mazāk šmakovku lieto un tad te pātaro –
    un par tavu saistību ar specdienestiem mēs tāpat zinam , ar to vari te nelielīties
    lūk, izlasi, ko zinātnieki saka –

    https://www.la.lv/kad-latvija-runajot-latviskirodas-diskomforts

    Arī citās valstīs respondenti mēdz minēt situācijas, kas saistītas ar valodas lietojumu. Taču citviet diskomfortā mēdz nonākt tie, kuri neprot valsts valodu atbilstošā līmenī. Latvijā toties diskomfortā nonāk un ar diskrimināciju saskaras valsts nācijas pārstāvji, tātad latvieši, lietojot valsts valodu!

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Jānis Lakijs > vvilums 17.12.2018. 15.14

    Vai Latvijā ir kāds periodiskais izdevums latgaliešu valodā? Pagaidām nevaru atrast. Neviens cits latgaliešu vietā to neizdos.

    +2
    -1
    Atbildēt

    2

    Drosma > Jānis Lakijs 17.12.2018. 15.18

    nenīdi nu – pat IR te vienbrīd nez kādu mušu sakosts sāka latgaliski publicēties – it kā tas nu cels latgaļu pašapziņu – nē

    tur ir vajadzīga dziļāka un nopietnāka terapija – bet nevis ums – nelatgaļiem,bet jums – latgaļiem – es jau jutu ,ka katolis tad jau būs latgalis arī – nē nu visādi trūkumi ja ir cilvēkiem , ideālu jau nav

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    vvilums > Jānis Lakijs 17.12.2018. 21.03

    Bija, bet nu vairs nav, ja nu vienīgi portāli, tāpēc jārīkojas , kamēr latgaļi nepiedzīvoja līvu likteni , un kremlis varētu vienmēr pārmest , ka Latvijas valsts ne ar ko labāka nav par imperialistisko Krieviju, ja asimilēja un iznīcināja valodu.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu