Patiesība ir puķupodā • IR.lv

Patiesība ir puķupodā

1
Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste

Romānā Materia Botanica Inga Žolude iznīcina pašas uzburto pasauli

Ir interesanti kādu literāru darbu pārlasīt pēc vairākiem gadiem un konstatēt, kā mainījusies attieksme pret tekstu. Lasīšanas procesā slēpjas kaut kas biogrāfisks — ja grāmata tevi skārusi, esi ierakstījis tajā arī savus pārdzīvojumus. Sazarotākas tēmas šādai pašapcerei rodas, ja darba autors ir laikabiedrs. Tekstam paralēlo stāstu rada arī tas, kā pa šiem gadiem mainījusies sabiedrības attieksme pret autoru un kā konkrētais darbs turpinājies vai nav turpinājies nākamajos darbos. Ingas Žoludes jaunākais romāns Materia Botanica ir autores tieši pirms desmit gadiem publicētā debijas romāna Siltā zeme turpinājums. Nesen iznākušajā grāmatā abi romāni izdoti vienos vākos, tātad — lasāmi secīgi.   

Romāna Siltā zeme centrā ir ģimene, kas tēva darba pienākumu dēļ nemitīgi pārceļas no vienas valsts un citu. Pavīd Āfrikas siltā zeme, Krievijas zeltītie kupoli, atsaucēm un klišejām piesātinātais vecās Eiropas šūpulis — Parīze, Itālija. Man bija interesanti pacilāt arī par romānu Siltā zeme rakstītās recenzijas. Ingas Žoludes debija 2008. gadā bija spilgta, to tiešām pamanīja. Rakstnieks Guntis Berelis rakstīja, ka tas, ka romānā laiks un vieta ir tikai nojaušami, nevis iezīmēti un aprakstīti, iespējams, rāda 21. gadsimta cilvēka pasaules uztveri, kurā indivīds vairāk koncentrējies uz saviem pārdzīvojumiem. Romānā klātesošs ir arī incests brāļa un māsas starpā, arī tas tolaik tika diskutēts, arī nopietnās zinātniskās konferencēs. Es gan vairāk sliecos piekrist portālā Satori Antonijas Skopas rakstītajam, ka tēlu dzimumam vai radniecības pakāpei romānā nav tik liela nozīme, jo stāstījumā visās pašas izgudrotajās lomās un notikumos runā rakstniece pati. Es teiktu, ka tā arī ir Ingas Žoludes iekarotā telpa Latvijas literatūrā: atļauja ļauties valodai bez rūpēm par morāles vai ticamības ierobežojumiem, bez piesaistes laikam vai telpai. Atļauja uzrakstīt savu dzīvi, paplašinot, atbrīvojot tās robežas. Arī romānā Siltā zeme visi raksta dienasgrāmatas. Reizēm ar tām mainās, pēc kāda laika pārlasa, dedzina, pārraksta. Kastes ar dienasgrāmatām ir vienīgais emociju un notikumu sajauktās dzīves paliekošais rezultāts. Lai gan romānā ir vēl kāda lieta, uz ko var paļauties, — tā ir zeme. Reizēm silta, reizēm slapja un auglīga, bet galvenais — tā vienkārši ir, lai kurā pasaules malā cilvēks arī būtu nolēmis ciest. Siltās zemes nobeigumā viens no tās varoņiem nolemj kļūt par zemi un metas tai pretim no liela augstuma.

Jaunais romāns Materia Botanica sākas tur, kur beidzās Siltā zeme. Tie paši personāži, notikumu izkārtojums, kas atdzīvojas pēc sastinguma kā pēc ekrānā nospiestas pauzes vai fiziska samaņas zuduma. Bezsamaņa ir iederīga arī romāna sižetā, tā varētu būt koma, kurā pabija Daniels pēc lēciena no klints. Pamodies viņš no jauna iepazīst savu ķermeni, locekļus un konstatē, ka, ieģipsēti, rentgena staros izgaismoti, tie savā nevarībā tagad līdzinās kokam. Birst latīniski nosaukumi, piemeklējot piemērotāko no iespējamajiem augiem. Kas ir šī apsēstība ar botāniku? Varbūt veids, kā atrast kādas drošticamas zināšanas par sevi vai vismaz par to, kā iekārtota pasaule? Siltā zeme ir kā nerimstoša pasaules būvēšana, savukārt Materia Botanica rakstniece preparē pašas radīto, pārjautājot, meklējot atbildes uz pirmajā romānā uzzīmēto ciešanu cēloņiem. Kāpēc mirst mīlestība? Vai bērns ir grēku piedošana, kas ļauj samezglotās attiecības ar vecākiem izdzīvot it kā no jauna, pašam esot tēvam? Siltās zemes turpinājumā dienasgrāmatas tagad raksta visi, ne tikai ģimenes locekļi, bet arī kalpone, jaunpienācēji, tas kļūst par veidu, kā paziņot otram par savām jūtām, un ir arī liecība tam, cik dažādi, pat cieši blakus mītoši cilvēki, var uztvert un izdzīvot vienus un tos pašus notikumus. Tomēr teikt, ka romānā mērķtiecīgi tiek meklēts kāds atrisinājums, atbildes uz notikumu uzdotajiem jautājumiem, būtu pārsteidzīgi. Jau pirms desmit gadiem Siltās zemes recenzijās tika uzdots jautājums — kāpēc gan lasītājam būtu jādodas līdzi rakstnieces subjektīvajām fantāzijām? Tobrīd kritiķi pret to attiecās ar debitantam veltītu skepsi, jo neviens nevarēja zināt, ka Inga Žolude to darīs atkal un atkal. Būvēs aizvien jaunas pasaules gan trillerim līdzīgajā Santa Biblia (2013), gan Dantes elles lokos Mierinājums Ādama kokam (2010), arī viņas Stāsti (2015) norisinās mākslīgā un neiespējamā radošo namu vidē.

Materia Botanica atbildi uz jautājumu — kāpēc ir visa šī autores radītā pasaule? — nesniedz. Izmaiņas ir neizprotamas, piemēram, Nellija, kurai bija tik būtiska loma Siltajā zemē, bez paskaidrojumiem tiek izvākta no romāna centrā esošā Daniela dzīves. Dienasgrāmatās negaidīti sāk runāt kalpone Sallija. Viņas tēls, meitiņas piedzimšana un  kopdzīve ar Miesnieku, kurš ik rītu ģimenei brokastīs atnes svaigas, asiņainas aknas, ir spilgts, taču šo tēlu loma romānā uzbūvētajā pasaulē ir visai neskaidra.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu