Kalnu un distanču slēpošana – tautas sports Latvijā 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Miks Zvejnieks
Print Friendly, PDF & Email

Tuvojas aktīvā sezona tiem, kuri savu brīvo laiku mīl pavadīt uz kalna un slēpošanas trasēs, ar snovborda dēli, kalnu vai distanču slēpēm dodoties lieliskā piedzīvojumā. Kas jāievēro, atrodoties uz kalna un slēpošanas trasēs, lai atpūta būtu droša un bez traumām?

Daudzi to neapzinās, bet Latvijas kalni ir ekskluzīvi, varētu pat teikt – eksotiski. Daudzviet pasaulē nav īsu, dinamisku nobraucienu, kas ilgst tikai 20 sekundes. Kalnu daudzveidība Latvijā ir liela.

Ziemas sporta entuziasti vienmēr cer, ka kalnu sezonu varētu atklāt jau decembra sākumā. Ne vienmēr tas izdodas, bet ideālā variantā sezona ir no decembra līdz pat martam. Ir gadi, kad var sākt slēpot tikai janvārī. Jāņem vērā, ka Latvijas laikapstākļos grūti kaut ko plānot – sniegs te ir, te pēkšņi vairs nav! Tas rada zaudējumus arī kalnu uzturētājiem un sporta preču tirgotājiem. Ļoti ceru, ka šogad varēsim slēpošanas sezonu sākt jau decembrī. Kad Latvijā ir īsta ziema, to var izbaudīt un tas ir skaists laiks!

Pareiza trases izvēle un kvalificēti instruktori

Viena no vietām, kur atrodami lieliski kalni un atpūtas bāzes, lai baudītu ziemu un atpūstos, ir Sigulda. Tur ir vismaz trīs trases, kuras pats esmu iecienījis un iesaku arī citiem. Tās ir „Kords”, „Kaķīškalns” un pilsētas trase. Tās gan nav vienīgās, ir vēl daudz citu vietu, kurp aizbraukt – Baldone, Milzkalns, Riekstu kalns un citas.

Visās iepriekš minētajās vietās ir gan iesācēju un bērnu trases, gan nopietnākas nogāzes, kas paredzētas pieredzes bagātākiem un prasmīgākiem slēpotājiem. Ja nav iepriekšējas pieredzes, nevajag satraukties, jo brīdī, kad esi apguvis prasmes uz mazā kalna, var mēģināt šīs zināšanas likt lietā uz lielākām nogāzēm.

Pāriet uz lielāku kalnu ir izaicinājums, bet ja tiec lejā vienreiz, tad tā lieta aizies! Mācībām piemērota vieta ir Siguldas pilsētas trase – kalns nav pārāk stāvs un kritums ir vienmērīgs, un tas ir labs risinājums iesācējiem.

Vēl būtiski ir labs instruktors, kurš pamācīs, parādīs un spēs ieteikt labākos risinājumus jebkuram slēpot gribētājam. Izplatītākā problēma ir – slēpotāja progress uz kalna notiek pārāk lēni, tāpēc ātri tiek zaudēta interese par nodarbi. Tāpēc jo lielāka ir laba instruktora nozīme – pieaudzis cilvēks var iemācīties slēpot diezgan ātri, ja tas tiek darīs pēc atbilstoša plāna. Instruktori Latvijā ir labi kvalificēti, turklāt regulāri iziet apmācības pie ārzemju speciālistiem.

Kalnu un distanču slēpošana – tautas sports Latvijā

Kalnu slēpošana un distanču slēpošana, manuprāt, ierindojas pirmajās divās vietās, ja pētām Latvijas iedzīvotāju ziemas hobijus. Distanču slēpošana ir tautas sports – trašu ir daudz, cilvēki stiprina veselību un fizisko sagatavotību. Ir arī daudz entuziastu kalnu slēpotāju. Tas mani izbrīna un reizē priecē. Vairākās vietās Latvijā izveidoti nomas punkti, kur cilvēkiem ir iespēja izbaudīt ziemas priekus, nebraucot uz kalniem vai speciālām slēpošanas trasēm, bet darot to pilsētas teritorijā.

Tomēr jāatceras divas būtiskākās lietas, kas uz kalna rada traumas. Tās ir – disciplīnas trūkums un liela pārgalvība. Pēdējā bieži vien ir iemesls traumām un nepatikšanām slēpošanas laikā. Nekad un neko nevajag darīt pāri savām spējām, nevajag censties paveikt to, ko nemaz neproti. Dažkārt slēpotāji vēlas izmēģināt paņēmienus, bet neaizdomājas, vai tas vispār ir paveicams. Te svarīga ir disciplīna – vairāku pamatprincipu un noteikumu ievērošana, kas piedzīvojumu uz kalna padara patīkamu, drošu un baudāmu.

Manā personīgajā pieredzē ir gadījumi, kad neuzmanības dēļ esmu guvis traumas, taču no kļūdām mācās. To stāstu arī citiem, bet vēl labāk ir mācīties no citu kļūdām. Vienmēr uzlieciet ķiveri – tā ir viena no pamatprasībām uz kalna. Es nekad uz kalna neizeju bez ķiveres, pat, ja vienkārši stāvu un neslēpoju. Tas ir svarīgs drošības elements. Nevajag dzīvot pēc principa – ar mani jau nekas nenotiks, labāk ir nodrošināties.

Kalnu varam salīdzināt ar nelielu satiksmes regulācijas plānu. Latvijā gan nekas tāds vēl nav ieviests, bet Amerikā uz kalniem esmu redzējis pat kalnu policiju. Būsim pieklājīgi, ievērosim noteikumus, izvērtēsim savas spējas un varējumu – tad viss būs kārtībā.

Adrenalīns brauciena laikā, dinamiskums, ātrums – kopā veidojas iespaidīgas sajūtas. Mirklis, kamēr traucies no kalna augšas līdz tā pakājei, ir piedzīvojums, tur ir īstais kaifs. Katra trase ir atšķirīga, kas diferencē brauciena izjūtas. Aptuveni 50 sekundes, ko pavadi, braucot lejā pa trasi, spēj pamatīgi uzlādēt. Šādu efektu var sasniegt arī Latvijā, lai gan pie mums nav paši augstākie kalni.

Mēs esam talantīgi ziemas sporta veidos, neraugoties uz to, ka Latvijā mēdz būt īpatnējas ziemas, kur sniegu un atbilstošus laikapstākļus ir grūti prognozēt. Mums ir daudz labu sportistu, atliek tikai paraudzīties uz olimpisko spēļu rezultātiem – neesam lielākā valsts, bet spējam izcīnīt augstas vietas un medaļas. Ne katram tas izdodas.

 

Autors ir kalnu slēpotājs

Komentāri (1)

J.šveiks 27.11.2018. 17.57

tā nav zolīte , vai novuss, bet nopietns sporta veids , mums nav neviena Tomba -Bombas, neviena pasaules līmeņa kalnu slēpotāja , bet rakstām tādas pasakas. Ea ar sasniedzu jaunībā 1. sporta klasi 10 km distancē, bet vai tādēl to var saukt par tautas sportu, tas katram jaunam cilvēkam būtu jāsasniedz nevis pierst dīvānā un tēlot slimu govi

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu