Laikmetīgā vācēja Šeila • IR.lv

Laikmetīgā vācēja Šeila

Šeila. Foto — Jānis Pipars
Ieva Jakone

Modes māksliniece atmetusi domu mainīt pasauli un pievērsusies sev

Šeila Vanaga nošķaudās un pajoko: «Svaigēdāji nešķauda, svaigēdāji neelpo, svaigēdāji dzīvo mūžīgi. Kad jāšķauda, cilvēki brīnās, ka esi tikai cilvēks.» Viņa ir ironiska par aizspriedumaino attieksmi pret dzīvesveidu, kuram pievērsusies pirms pieciem gadiem. Šeilā enerģija kūsā, drosmīgas idejas dzirksteļo uz visām pusēm. Pagājušajā gadā viņa atvēra svaigēdāju restorānu Šeila Raw savā darbnīcā Strēlnieku ielā, bet šogad restorānu Nirvana. Tur abas kopā ar meitu Annu rosās aiz letes, maltītes un dzērienus viesiem gatavo pašas. Fonā skan meditatīva mūzika, griestus rotā skaists zili rakstots lakats. Restorāns ir kā miera osta darbīgajā Rīgas centrā, blakus Ģertrūdes baznīcai. Azartiski viņa stāsta par iecerēm: atvērt hennas zīmējumu, dredu un tetovēšanas salonu, ievest Latvijā vegānu pārtiku suņiem un dibināt Klubu 125 — cilvēkiem, kas grib dzīvot veselīgi un «kruti» nosvinēt 125. dzimšanas dienu. Ja laiks ļaus, rudenī būs gatava arī jaunā modes kolekcija. Tās vairs nebūs vienkārši skaistas kleitas, bet gan apģērbs, kas radīts ar atbildību pret vidi. «Pasaule ir neapdomīga, un es netaisos tā dzīvot. Es dzīvoju tā, kā liek mana sirds,» Šeila saka ar pārliecību.

Kā nenobijies kļūt par restorānu biznesa īpašnieci?
Šausmīgi nobijos. Gadus 20 esmu dizainere un stiliste. Biju jau nogurusi no tā. Vispirms domāju, ka taisīšu tortes, bet tad pievērsos svaigēšanai, un sajūta bija brīnišķīga. Man likās, ka kaut kas jāizdara cilvēku labā. Jāuztaisa kafejnīca, jāpagatavo pusdienas, lai varam visiem par to stāstīt. Pazīstamiem cilvēkiem, arī man pašai un vīram svaigēšana palīdzējusi uzlabot veselību. Bija tā: uzšuju skaistu kleitu, skatos un domāju — tas man būs ledusskapis. Un par kleitas naudu nopērku ledusskapi. Šūšanas studijā pērn ierīkoju pavisam mazītiņu pusdienu restorānu, kas strādāja trīs stundas dienā. Pirmais brīdis bija traks. Visu biju izdarījusi tā, kā man patīk — košas lotosa tapetes, brīnišķīga bufete, mazi, skaisti galdautiņi, skaista svaigēdāju kūka. Izliku ārā tāfelīti ar uzrakstu, kas te viss ir. Ieskrēju iekšā un sāku raudāt.

Raudāji no satraukuma?
Jā. Es taču neko nezināju! Biju sakārtojusi dokumentus, bet sajūta bija tāda, ka neko nezinu. Ko esmu izdarījusi? Ak, šausmas! Ieskrēju iekšā un domāju: «Kaut nu neviens neatnāktu!» Pirmās nedēļas mācījos visu darīt. Meita Anna ir strādājusi dažādās smalkās vietās. Viņa man palīdzēja, arī ar padomiem, kurus es visus, protams, neņēmu vērā. (Smejas.) Bija traki, bet tad nāca cilvēki un teica, ka manis dēļ ir kaut ko jaunu atklājuši, sākuši veselīgāk dzīvot, viņiem ir pozitīvas izmaiņas dzīvē. Bija pietiekams iemesls katru dienu celties un ciest no jauna. Es nevis šuvu, bet biju spiesta iet uz tirgu, nest smagas somas. Nagi bija beigti, rīvējot bietes. Bet pieredze ir milzīga. Tagad varu braši stāvēt ja ne gluži blakus Mārtiņam Rītiņam, tad Mārtiņam Sirmajam gan.

Vai tev vienmēr paticis gatavot?
Jā, tas ir ģimenē — esam ar iedzimtu talantu. Mamma ir māksliniece un kļuva par profesionālu pavāri. Pārmaiņu laikos māksla vairs nebija tik pieprasīta, bet viņa nemeta plinti krūmos, savu darbnīcu pārvērta par kafejnīcu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu