«Jūs taču nemetat bērniem konfektes pār bērnudārza žogu?!» saka Rīgas Zooloģiskā dārza veterinārārste Inga Birne, kas 19 stundas cīnījās par mazā ziemeļbrieža dzīvību. Briedi pārbaroja apmeklētāji
Ar elpināšanas ierīci mutē un rūtainu segu sasegtais briedēns uz operāciju galda pagājušajā nedēļā izraisīja plašu diskusiju medijos. Trīs mēnešus vecais Merkūrijs nomira, jo zooloģiskā dārza apmeklētāji bija sabarojuši viņu ar kārumiem. Patlaban zoodārza vadība izskata vairākas idejas, kā pamatīgāk norobežot dzīvniekus no apmeklētājiem. Varētu palīdzēt elektrosētas un sīkāks musturs žogam, taču galvenais un vissvarīgākais — nemitēties atkārtot, ka dzīvniekus barot nedrīkst, jo viņiem ir piemērota speciāla pārtika, nevis bulciņas, burkāni un konfektes.
Zoodārzā tiekos ar veterinārārsti Ingu Birni, kura te strādā septīto gadu. Viņa pieaicinājusi arī kolēģi Nikolaju Oborinu, otru veterinārārstu, un nagaino dzīvnieku nodaļas uzraugu Jāni Siliņu. Jānis ir tas, kurš otrdienas, 11. septembra, rītā ieraudzīja gulošo briedēnu raustāmies krampjos. Jau pirmdien kolēģi stāstījuši, ka brīvdienās regulāri atvairījuši barotājus. Arī ieraksts dežūru žurnālā liecina: brīvdienās pie ziemeļbriežu aploka notikusi barošana. Jānis zvanīja ārstiem. Inga un Nikolajs atskrēja un transportēja pacientu uz netālo zoodārza klīniku. Glikozes līmenis asinīs bija kritiski zems, acīmredzot ēdiens neuzsūcās gremošanas traktā. «Briedis ir atgremotājs, un kuņģis sastāv no četrām daļām. Gremošanas laikā tajā notiek smalks bioķīmiskais process. Smalkmaizīte ar riebīgiem ogļhidrātiem izjauc dabisko vidi, veidojas organisma intoksikācija jeb saindēšanās,» stāsta Inga. Lai arī bija skaidrs, ka ir apstājusies gremošana, dzīvniekam papildus tika veikts rentgens, lai pārliecinātos, vai organismā nav nokļuvis kāds svešķermenis. Briedēns elpoja pats, taču glikozes līmenis zems, un vēnā tika ievadīti intravenozie šķīdumi. Pēc trīs stundu dakterēšanas kuņģis nedaudz atjaunoja darbību un briedēns pat piecēlās kājās. Zoodārza darbinieki bija sablendējuši ķērpju smūtiju un baroja jaunuli ar pudelīti. Merkūrijs nedaudz ieēda, taču tad atkal saļima. Sāka uzpūsties vēders. Inga un Nikolajs nolēma pielietot medikamentu, kas gāzes sadala mazos burbulīšos un izvada ārā. «Tas viņam negaršoja, bet mēs palīdzējām,» Inga atceras. Vaicāti, vai var pastāstīt, kādas mokas izjuta briedis, ārsti saskatās. Stulbs jautājums acīmredzot. Taču kaut kā gribētos eventuālajiem barotājiem izstāstīt, cik grūti bija dzīvniekam. «Kas tas vispār par jautājumu! Vai bezsamaņa sāp? Nē, bet patīkami arī nav. Mēs viņu atsāpinājām, protams. Briedis ir savvaļas dzīvnieks, viņš nav piejaucējams. Sāpes mēdz maskēt, jo citādi savvaļā viņu sadzirdēs un apēdīs,» skaidro Nikolajs.
Pēcpusdienā ārsti saprata, ka medicīniski izdarīts viss un atlikusi tikai cerība. «Mēs tiešām ticam, jo ar nāvi šeit saskaramies regulāri. Cerība nav pārvērtēta,» stāsta Inga un atceras, ka ar līdzīgu glikozes krišanos šogad klīnikā nonāca skudrlāča mazulis, kuru mamma nebaroja. Lācēnu atnesa gulošu. «Labi atceros to dienu. Ceturtdiena, nākamā pēc Dona koncerta,» viņa smejas. Skudrlācēnu izdevās glābt.
No vieniem dienā līdz četriem naktī briedis gulēja uz operāciju galda nekustīgi un vārgi elpoja. Tika veikta uzturošā terapija. Bija sadalītas pusstundas dežūras. «Viņam pašam vajadzēja izvēlēties — dzīvot vai mirt. Mēs sekojām stāvoklim un cerējām, ka izdzīvos. Četros no rīta briedēns aizgāja. Aizsūtīju puišus mājās, devos veikt sekciju,» atceras Inga. Brieža kuņģi skaloja vairākkārt, pētot tā saturu. Gļotādā vietām bija smags iekaisums. Atpazīt «vainīgo» nevarēja, jo barība bija sadalījusies. Kāda no šķiedrām atgādināja ananasu, taču «es varu arī kļūdīties, jo neesmu CSI». Melnā maisā 11 kilogramus smagais Merkūrijs aizbrauca uz zoodārza morgu, un nākamajā dienā pakaļ bija kremēšanas serviss.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.